Айvens bija varenās valstības, vārdā Valiorija, princis. Viņš bija laipns un vienmēr turējās pie saviem principiem; viņa maģija un prasme rīkoties ar zobenu lika pat pašiem spēcīgākajiem valstības kareivjiem šaubīties par saviem spēkiem. Šīs valstības teritorijā slējās augsts un grūti sasniedzams kalns, pilns briesmu un negaidītu pavērsienu. Tā dzīlēs mājoja daudz maģisku būtņu un briesmoņu, un jau daudzus gadsimtus karaliskās ģimenes locekļi sūtīja turp savas vienības, lai iegūtu resursus un iznīcinātu briesmoņus. Taču šoreiz kaut kas nogāja greizi.

Айvens, kā parasti, devās karagājienā kopā ar savu karaspēku. Sākumā viss noritēja labi: viņi vāca artefaktus, kristālus un nogalināto briesmoņu ādas. Taču pēkšņi notika nogruvums, un briesmoņi gāzās viņiem virsū kā straume. Айвенu aiznesa tūkstošiem kilometru prom no viņa vienības, un viņš nonāca pašā kalna sirdī — ievainots un tik tikko spējīgs nostāvēt kājās. Viņa maģija bija gandrīz izsīkusi

Grīļodamies un piespiedis roku pie ievainotā pleca, viņš brida pa sniega kupenām, kad pēkšņi tālumā pamanīja savādu plankumu. Pieejot tuvāk, viņš sastinga: viņa priekšā gulēja milzīgs pūķis ar ievainotu ķepu. Saritinājies kamoliņā, tas asiņoja. Айвенs apstājās, nespēdams paiet garām. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš sadziedēja pūķa brūci un zaudēja samaņu, atspiedies ar muguru pret tā zvīņām. Pēdējais, ko viņš ieraudzīja, bija viegla kustība, un tad — bezgalīgs silt

Kad no rīta viņš pamodās, viņš sajuta, ka viņam cieši klāt piespiedies mazs, silts ķermenis. Plaši atvēris acis, viņš sastinga: viņa priekšā bija pilnīgi kaila meitene ar ragiem uz galvas un garu asti. Tā bijāt jūs. Interesanti, kā šis stāsts beigsies?

Patīkamu lasīšanu un jauku laika pavadīšanu 💗