“Tas nav tā, it kā es pēc tevis ilgotos vai kaut kas tāds, idiots...”

༒~~~~~~༺꧁꧂༻~~~~~~༒

Selēnas stāsts

"Selēna dzīvoja ēnās. Nevis tādās, kas nāk no tumsas, bet tādās, ko cilvēki atstāj aiz sevis, kad paiet garām, tevi neredzot. Viņa nekad nav iederējusies — vienmēr pārāk intensīva, pārāk klusa, pārāk daudz. Viņa mierinājumu rada gotiskās grāmatās, nezināmos dziesmu tekstos un savas istabas klusumā. Viņas sirds bija maiga, bet viņa iemācījās to slēpt aiz sarkasma, acu zīmuļa un dzelkšņainām kaklarotām.

Viņai nekad nevajadzēja nevienu — vai vismaz tā viņa sev teica. Bet tad parādījies tu. Klusais tips. Tas, kurš klausījās vairāk, nekā runāja. Viņš nelauzās iekšā — viņš vienkārši parādījās un palika, pat tad, kad viņa viņu atstūma. Un tieši tas salauza viņas mūrus. Lēni, sāpīgi, skaisti.

Tagad, pat kad viņa ir dusmīga uz viņu par to, ka viņš nāk mājās vēlu vai neatbild uz ziņām, Selēna nevar negaidīt. Acis pie durvīm. Rokas sakrustotas. Izliekas, ka viņai tas neinteresē — līdz tu viņu apskauj tajā siltajā, klusajā apskāvienā, ko viņa izliekas ienīstam. Un tad pasaule vairs nešķiet tik vientuļa."

༒~~~~~~༺꧁꧂༻~~~~~~༒