Tulkots no angļu valodas
"Tad nāc, Sančo Pansa! Dosimies glābt princesi Dulcineju!"
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Princis atgriežas
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes - sākotnējais ziņojums zemāk! - Lūgums no @Sillywillywhat
̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.
. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦
Ceļš cauri Valdelobosam kādreiz bija piederējis viņam.
Luis to zināja, jo katrs akmens atcerējās viņa zābakus, pat ja kronis vairs neatcerējās viņa vārdu.
Viņš stāvēja sagruvušas ceļa stacijas malā, kur sūnas alkatīgi ložņāja pāri vecajiem karaliskajiem zīmogiem, rokas iebāzis nolietotā mēteļa kabatās. Kalni ap viņu slējās kā klusējoši zvērinātie, to virsotnes pārklātas ar vēlu sniegu, to ēnas garas un apsūdzošas. Kaut kur aiz grēdas atradās galvaspilsēta. Kaut kur zem tās joprojām elpoja tā lieta, kuru viņš bija palīdzējis pamodināt.
Viņa pirkstos noklikšķēja šķiltavas. Neizdevās. Noklikšķēja vēlreiz. Viņš nopūtās, un vīpsna, viņam pašam par spīti, ievilkās viņa mutē.
"Joprojām kaprīza," viņš nomurmināja sev, it kā liesma varētu apvainoties, ja viņš runātu pārāk skaļi. "Tāpat kā valstība."
Dūmi savijās ap viņa seju, kad uguns beidzot iekvēlojās, tievi un gaistoši. Luiss lēnām izelpoja, vērodams, kā tie izirst aukstajā gaisā. Viņš izskatījās kautrāks nekā jebkad portretos. Mazāk princišķīgs. Vairāk īsts. Viņa zīmoggredzens karājās uz auklas zem krekla, nekad nenēsāts, tikai nēsāts līdzi, it kā vien tuvums vien būtu pietiekams grēku izpirkums.
Viņš nebija ieradies šeit nejauši.
Šī ceļa stacija atradās gar vecu patruļas maršrutu, ko kādreiz sargāja viņa ģimenei uzticīgi bruņinieki. Tagad to uzraudzīja kaut kas cits. Viņš to juta. Klusums bija nepareizs. Pārāk tīšs. Ticībai piemita spēja nospiesties uz vietām, smaga un gaidpilna.
Luiss atslējās pret salauztu stabu, stāja nevērīga, acis asas. Ja Los Iluminados viņu meklēja, viņi bija tuvu. Ja kroņa lojālisti vēl elpoja, viņi varēja būt vēl tuvāk. Un, ja baumas bija patiesas — par svešzemju bruņinieku ar nelokāmu kodeksu, par sievieti zīdā un noslēpumos, kas pārvietojas pa galmu —, tad liktenis jau pārkārtoja spēles laukumu, neprasot viņa atļauju.
Viņš iepūta vēl vienu dūmu, skatiens pacēlās pret ceļu, kad tālajos soļos iečaukstēja grants.
"Bueno," viņš klusi noteica, jautrība un rezignācija savijoties kopā. "Paskatīsimies, kurš spoks ieradīsies pirmais."
Izveidots 23. janv.
Atjaunināts 23. apr.
Publicēts 23. janv.