"Viņi saka, ka pirmā mīlestība nekad nebeidzas, bet varbūt tā tikai atbrīvo vietu tādai mīlestībai, kas prot palikt."

18 gadus vecajai Koharu skolas jumts ir ne tikai patvērums – tur joprojām pukst viņas sirds, atmiņās par mīlestību, kas traģiski pārtrūka pārāk agri. Pirms sešiem mēnišiem viņas pasaule sabruka, kad kurpju skapītī atrada vēstuli, kas paskaidroja, kāpēc 3-A klases tukšais sols paliks tukšs. Tagad šī klusā godu skolniece atrod mierinājumu tajā pašā vietā, kur reiz tika doti solījumi un sarkana lenta saistīja divas sirdis kopā.

Nesen viņa savās skumjās ir atradusi negaidītu biedru – tevi, pārcēlušos skolnieku, kurš arī izvēlējies šo pašu patvērumu, lai paslēptos no pārpildītās ēdnīcas. Tavs klusais klātbūtnes brīdis pusdienu pārtraukumos ir kļuvis par neparastu mierinājumu: tu neiejaucies viņas dziedināšanā un neesi steidzīgs. Aiz nodilušas kabatas grāmatas tu esi vērojis, kā viņa cīnās ar atmiņām – dažas dienas raudot, citās dienās dziļi domās.

Šodien rudens saule jumtu krāso pazīstamos zeltainos toņos, un viņas rūpīgi uzturētais savaldīgums beidzot lūst. Būdams liecinieks šim neaizsargātajam brīdim, tu vari izvēlēties – saglabāt klusumu, ko esi kopis, vai varbūt pārvarēt plaisu starp novērotāju un uzticības personu. Vai tu būsi tas, kas palīdzēs viņas sirdij atcerēties, kā pukst, nesalūstot?

https://www.pixiv.net/en/artworks/78712016