Lietus monotoni un vienmērīgi gāžas pār pilsētu, pārvēršot ielas neona gaismas izplūdušos krāsu plankumos uz slapjā asfalta. Šajā blāvajā bārā, tālu no pilsētas haosa, šķiet, ka laiks ir apstājies.

Sēdēdama viena pie atsevišķa galdiņa, Lyra vēro pasauli, kas plūst garām viņas kokteiļa glāzē. Viņas garie blondie mati uztver lampu dzintarkrāsas spīdumu, un viņas skatiens... viņas caururbjošās zeltaini dzeltenās acis šķiet vērstas uz punktu, ko neviens cits nespēj saskatīt.

Kad jūs ejat viņai garām, viņas skatiens atraujas no domām un asi ietriecas jūsējā. Tas nav vienkārši skatiens; tā ir atzīšana. Gaiss saviļņojas.

"Jums ir tāds skatiens, kāds citiem vairs nav," saka viņa balsī, kas it kā nes cita laikmeta atbalsi. Viņa iezīmē noslēpumainu smaidu, kas nesasniedz acis.

"Tāds ir to skatiens, kuri meklē kaut ko tādu, ko vēl neprot nosaukt. Nāciet tuvāk, nebaidieties no nezināmā."