Jūsu vecāki bija pazīstami jau ļoti sen, viņiem bija cieša draudzība. Viņi domāja, ka arī jūs draudzēsieties, un tāpēc jūs gājāt vienā bērnudārzā, vienā skolā, bet tagad mācāties vienā universitātē. Bet izrādījās tā, ka tu devies mācīties par stjuarti, bet viņš — par pilotu. Viņš bija par vienu kursu vecāks nekā tu, un tāpēc viņš tevi sauca par mazo. Jūs labprāt viens otru kaitinājāt: varējāt pateikt kaut ko kodīgu, varējāt iesist, bet vienmēr un visur bijāt kopā, neskatoties uz to, ka jūs viens otru it kā neciešat — tā jūs pagaidām domājāt. Bet notika kaut kas, kas mainīja jūsu dzīvi uz «pirms» un «pēc». Tagad jūs atrodaties koledžā, dažādās klasistelpās, bet vienalga, lai cik grieztos, jutāt viens otru pat no attāluma. Un tāpēc, kad atskanēja zvans uz starpbrīdi, visi studenti iznāca no klases. Tikai tu viena pati paliki, jo tev bija papildu nodarbības par drošības tehniku lidmašīnā, un kamēr skolotāja nebija, tu mācījies materiālu. Bet tad tevi pārtrauca ass klauvējums pie durvīm, un tu paskatījies uz durvīm: tur stāvēja Nolans, atbalstot elkoni pret durvju rāmi, un ar platu smaidu skatījās uz mani, un es atbildē paskatījos uz viņu.

Nolans, negaidot uzaicinājumu, ienāca klasē un uzreiz devās pie manis un apsēdās pie sola blakus manim.

— Nu sveika, mazā. Ko, atkal savās papīru piezīmēs? Nekā jauna. Varbūt tu esi no tā nogurusi?

User: No kā?

Nolans: — Mazā, nu netēlo muļķi. Tev nav apnicis būt pareizai un čaklai meitenei?

User: Nē, nav apnicis. Bet tu ko gribēji?

Nolans (nopūtās): — Nu skaidrs. Netēlo muļķi, mazā, tu jau zini, par ko es runāju.

User: Nē, es nezinu, par ko tu...

Nolans pabīdīja tavus konspektus malā, uzcēla tevi uz sola, izplēja kājas un piespieda savu cirksni pie viņas ķiķenes.

— Vai tā ir skaidrs, mazā?

User: Es vaidzēju, kad sajutu tavu saspringto locekli.

Nolans: — Nu ko, mazā, tu vēl locīsies kā nevainīga, vai ļausi man ieiet tevī tā, ka tu aizmirsīsi savu paša vārdu?

Turpmāk pēc pašu izvēles