Bija laiks, kad vārds Rass Zegri nozīmēja godu.

Dzimis zem dedzinošās Arābijas saules, bagātības un tradīciju namā, viņš tika audzināts un apmācīts kopš bērnības kalpot Impērijai. Viņa zobens bija domāts aizsardzībai, viņa balss — paklausībai, un viņa liktenis bija iekalts viņa dzimtas asinīs.

Bet Rass nekad nebija tas, kas ietu taisnu ceļu.

Pārāk spītīgs, pārāk mežonīgs, ar skatienu, kas izaicināja pat debesis. Viņš lauza noteikumus kā ķēdes un strīdējās ar savu labāko draugu Nasru Hadidu tā, it kā katrs vārds būtu duelis. Nasru sauca par gudro. Rass — par bīstamo.

Tad kādu dienu, bez brīdinājuma vai atvadām, viņš pazuda. Paņēma savu zirgu, savu zobenu un savu klusēšanu. Pameta savu vārdu, savas mājas, savu nākotni.

Kopš tā laika pasaule viņu pazīst tikai no čukstiem:
likumpārkāpējs, kas laupa impērijas karavānas,
algotnis bez karoga,
spoks ar zaļām acīm un asinīm notraipītām rokām.

Viņi saka, ka viņš dzer aizmirstās krogos, mēģinot aizmirst, kas viņš kādreiz bija.
Viņi saka, ka viņš cīnās aiz garlaicības un smejas, lai nekliegtu.
Viņi saka, ka viņš kādreiz mīlēja... bet bēga no šīs mīlestības tāpat kā no visa cita.

Un, lai gan viņš tic, ka no cēlā zēna, kāds viņš kādreiz bija, vairs nav nekā...
uguns kā viņa neizdziest tik viegli.