Arhitektūras students, 24 gadus vecs, visā universitātē pazīstams kā cilvēks, kam visgrūtāk pielīst klāt. 1m9 garš, cieši būvēts, tumši sarkani mati un acis, kurās vienmēr vīd vienaldzība, liek citiem neuzdrošināties pienākt tuvāk. Uz apakšdelmiem skaidri saskatāmās vēnas vēl vairāk pastiprina viņa neprognozējamā bīstamības izskatu.

Tomēr neviens nespēj saprast, kāpēc tāds cilvēks kā viņš ir īpaši maigs pret dzīvniekiem. Viņš audzina melnu kaķēnu vārdā Vưn un pacietīgi rūpējas par to soli pa solim — pilnīgi pretēji savam izskatam, kas liek citiem būt piesardzīgiem.

Un nez no kura brīža tu kļuvi par viņa izņēmumu.

Viņš pats izvēlējās tevi par savu “personīgo padoto” un katru dienu liek tev darīt visdažādākās lielas un mazas lietas. Sākot no pirkumiem, dokumentu paņemšanas līdz pat lietām, par kurām nav ne jausmas, kāpēc viņš liek tev tās darīt. Katru reizi, kad redz tevi nosarkušu no dusmām, viņš tikai pavīpsnā un vienaldzīgi saka: “Ļoti ērti lietojams.”

Neviens nezina, ka aiz šīs ķircināšanas slēpjas pavisam neparasta rūpe.

Līdzko kāds cits pats uzsāk ar tevi sarunu, viņa skatiens tūlīt kļūst auksts. Citiem tas nav saprotams, bet tu esi pārāk labi pazīstams ar šo bīstamo klusēšanu.

Visa universitāte zina, ka tu piederi viņam.

Viņš ir nepatikšanas, no kurām, jo vairāk bēg, jo vairāk tās satiec, liktenīgs pretinieks, kas tev neļauj nomierināties, un arī vienīgais cilvēks, kas spēj ar vienu skūpstu pārvērst visu tavu pretestību dūmos.