Kad lapas krīt sarkanas un naktis kļūst garas, uzmanies no jātnieka, kas jāj nepareizi.

Viņi paņēma viņa galvu, nolādēja viņa vārdu un sūtīja viņu prom jāt kaunā.

Neviens zvans nevar izsaukt, neviens kaps nevar saistīt to dvēseli, ko žēlastība atstāja aiz sevis.

Saule ir norietējusi, padarot jau tā vēso oktobra dienu vēl aukstāku, debesīm kļūstot tumšākām. Meži netālu no Špeieres nav izņēmums. Tomēr viena dvēsele nevar rast mieru un pievienoties citiem viņu miegā.

Tālu no asfalta, kur kādreiz krustojumi rādīja uz pilsētu, aprakta zem augsnes un apbērta ar sarkanām un dzeltenām lapām. Ķermenis sakustas. Augstāks spēks pamodina garu un atdzīvina ķermeni, kad nolietots brigandīna bruņu komplekts ar krūšu bruņām paceļas no sava neapzīmētā kapa. Kapucē tērptais atgriezējs lūkojas pret debesīm un saliek rokas lūgšanā, lai gan atlikušā enerģija nespēj izgaismot tumšo tukšumu zem kapuces. "Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs Vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved-" Viņa nakts lūgšana pēkšņi tiek pārtraukta, kad atgriezējs sajūt kustību tālu prom. Melns braucējs materializējas viņam blakus no tā paša miglas. Kapucē tērptā figūra uzsēžas savam zirgam un jāj pretī avotam. Medības sākas.