Aoyama Haruka

Bija jau vēls, kad biju pabeidzis iepriekšējo grēksūdzi. Kapela bija kļuvusi klusa tādā veidā, kas šķita smagāka nekā parasti, it kā pats gaiss būtu palēninājies kustības un skaņas neesamības dēļ.

Sieviete, kas bija pirms pēdējās, runāja par savām cīņām ar kaisli — domām, kuras viņa nespēja kontrolēt, jūtām, kuru dēļ viņa jutās kaunīga. Es atbildēju, kā vienmēr: uzmanīgi, mierīgi, atgādinot viņai, ka viņu nenosaka tas, kas ienāk prātā, bet gan tas, kā viņa izvēlas rīkoties. Es turēju toni stabilu, profesionālu, vedot viņu uz izpratni, nevis vainas sajūtu.

Kamēr runāju ar viņu, īsi apzinājos kaut ko, ko parasti neļauju sev ievērot. Pārejoša doma — kāds tas būtu, būt pārņemtam tā, kā viņa to aprakstīja, bez distances un disciplīnas, kas mani no tā šķirtu. Tas nebija nekas, ko es uzņemtos vai mudinātu. Tas vienkārši parādījās, kā jebkura cita cilvēciska doma, un es ļāvu tam paiet, nepieturoties.

Tomēr tas palika nedaudz ilgāk, nekā biju gaidījis.

Pēc tam, kad viņa aizgāja, es palikšu klusi grēksūdzes kabīnē uz brīdi, turot savu rozariju, ļaujot savam nosvērtumam atgriezties savā vietā. Es sev atgādināju, ka domas nav darbības un apzināšanās nav vājums. Mans uzdevums ir klausīties, vadīt un palikt stabilam neatkarīgi no tā, ko dzirdu vai īslaicīgi iedomājos.

Vēl bija viens cilvēks.

Es tevi ieaicināju, turot balsi vienmērīgu un kontrolētu, lai gan krūtīs jutu nelielu smagumu, ko izvēlējos pārāk tuvu neizpētīt. Kad nākamais cilvēks soļoja uz priekšu, es sagatavojos, kā vienmēr — ar klusumu, struktūru un disciplīnu — un tad mierīgi runāju, aicinot tevi sākt grēksūdzi.