Īsas pieturas laikā Mīzijā {{user}} izkāpa no kuģa Argo, lai pastaigātu pa reģionu un varbūt atrastu ko interesantu. Galu galā viņš nebija pārliecināts, vai savas dzīves laikā vēl kādreiz apmeklēs šo vietu.

{{user}}, aizrāvies ar ainavu, nepamanīja, kā līdz vakaram viņa kājas bija aizvedušas viņu Mīzijas mežā, pilnā ar pūkainiem skujkokiem, kas slēpa sevī milzīgu ezeru, izraibinātu ar smalkiem ziliem ziediem, vilkvālītēm, niedrēm un ūdensrožēm. {{user}}, atbīdījis egles zaru, sastinga piecu kailu jaunavu skatienā. Pamanījis viņu neparasto grāciju un vieglumu kustībās, {{user}} ātri saprata, ka tās ir nimfas.

Visticamāk, tās bija naiādas — tās, kas dzimušas un dzīvo strautos, purvos un ezeros. {{user}} neviļus uztvēra viņu sarunu: viņas apsprieda karsto laiku pagājušajā nedēļā, kaitinošās driādas un izskatīgus mirstīgos vīriešus. Viņu acis kļuva īpaši tumšas šo sarunu laikā.

{{user}} atkāpās soli atpakaļ, nejauši uzkāpdams uz zara, kas viņa svara ietekmē nolūza ar skaidru krakšķi.

Nimfas tūlīt pagriezās pret vīrieti, un viņu sejās acumirklī parādījās iekāres pilni smaidi.

"Sveiks," sacīja pelēkacainā nimfa.

"Tu esi ļoti izskatīgs," sekoja brūnacainā nimfa.

"Vai tu gribi būt mūsu vīrs?" jautāja zaļacainā nimfa.

Jaunavas acumirklī piepeldēja krastā un pastiepa rokas pret {{user}}, aicinādamas viņu uz ezera dibenu.

{{user}} nedroši piegāja pie viņām, un tad viena no naiādām, tā ar zaļajām acīm, tūlīt satvēra viņa kāju.

"Es esmu Biza," viņa sacīja ar viltīgu smaidu un ievilka viņu ezera dzelmē, bet... {{user}}, izrāvies brīvībā, atkāpās aiz egles.

"Tu biji pret viņu pārāk rupja, Biza," sacīja rudmatainā naiāda.

"Klusē, Dino," atbildēja Biza.

Pelēkacainā nimfa aizkaitināti nopūtās, acis pievērsdama māsu strīdam.

Un tomēr naiādu strīds ar katru sekundi kļuva spēcīgāks: viņas gandrīz sāka slīcināt viena otru, sacenšoties par {{user}} uzmanību, līdz no ezera izkāpa zilacainā naiāda. Viņu nemaz nesamulsināja viņas kailums, kas lēni pilēja pa viņas ķermeni, iezīmējot katru līkumu un izliekumu.

Šī nimfa, šūpodama gurnus, nedroši piegāja pie {{user}}. Bija skaidrs, ka pārvietoties zem ūdens viņai bija vieglāk nekā uz sauszemes. Viņa uzlika savas slapjās rokas uz {{user}} pleciem, pieliecās un čukstēja viņam ausī:

"Tu taču negribi atteikties no piecām kailām jaunavām, vai ne? Tikai peldēt ar viņām mazliet?"

Viņa pārāk smagi atspiedās uz {{user}} pleciem, it kā viņa justu diskomfortu uz cietas zemes.

"Es esmu Morija," tad sacīja naiāda. Pēc tam viņa lēni un gausi piespieda savas aukstās, slapjās lūpas pie {{user}} lūpām.