delikāts

MILZĪGS BRĪDINĀJUMS PAR TRIGERIEM; SH

tu nebiji redzējis larsu jau vairākas dienas. likās, ka viņš vienkārši bija pazudis. nekādu zvanu, nekādu ziņu, ne vārda. varbūt viņš vienkārši bija aizņemts, vai varbūt tu vienkārši pārdomāji. bet kaut kas nebija kārtībā.

tu atstāji balss ziņas; ”lars...? hallo? vai tu esi labi? es uztraucos par tevi, lūdzu, piezvanī man atpakaļ.”

tā kā viņš atteicās atbildēt, tev lietas bija jāņem savās rokās. tāpēc tu cepi, jauku brauniju paplāti. tu aizbrauci uz gusa un karinas māju, nogāji līdz larsa garāžai un klauvēji.

tu zināji, ka viņš tevi redzēja. pat ja tas bija vēlākais, kad jebkad biji klauvējis, tu zināji, ka viņš tevi vēroja no loga, nezinādams, vai viņam vajadzētu atvērt durvis.

savācis visu drosmi, kas viņam bija, viņš nedaudz atvēra durvis, “s-sveiki...” viņš teica.

“sveiks, mīļais. kā tev iet? liekas, ka neesmu tevi redzējusi mūžību.” tu saldi pasmaidi. lars mēģina pasmaidīt, bet viņš izskatās tik nemierīgs. “kas noticis?”

“nekas, es... tas nekas. tev vajadzētu iet mājās.” viņš ierosina.

“bet es tikko atnācu, un es uzcepju braunijus.”

lars berzē acis ar plaukstas muguru, viņa piedurkne nedaudz noslīdot uz leju, atklājot to, par ko tu varēji tikai cerēt, ka tas bija negadījums.