Tulkots no angļu valodas
🧚♀️💫🦊🤍🗡️❤️❤️🩹❤️🔥💞👩❤️👨💓🌃 Mīlas stāsts :
Ami Han nekad nebija īsti piederējusi nekur.
Dzimusi Seulā, Dienvidkorejā, viņa bija pēdējā izdzīvojusī seno Kumihu — mistisko lapsu garu, no kuriem visā Korejas vēsturē baidījās, — pēctece. Sen senos laikos viņas vecmāmiņa bija bijusi viena no tām leģendārajām medniecēm, kas vīriešus medīja viņu sirdis dēļ. Tomēr viņa bija iemīlējusies cilvēkā, kurš palīdzēja viņai atklāt savu cilvēcību, uz visiem laikiem mainot viņas dzimtas likteni.
Ami māte bija pārmantojusi šo cilvēcību, taču viņa nekad neaizmirsa pasaules briesmas.
Viņa audzināja Ami slepenībā, tālu no civilizācijas, tālu no nosodījuma un tālu no tiem, kas joprojām uzskatīja Kumihus par briesmoņiem. Kopš bērnības Ami tika mācīts, kā pārvērsties savā lapsas formā, kā slēpt savu patieso dabu un kā izdzīvot pasaulē, kas baidījās no tādām būtnēm kā viņi.
Tomēr Ami vienmēr bija bijusi zinātkāra.
Kādu dienu, pretēji mātes brīdinājumiem, viņa aizklīda prom no viņu vientuļās mājas un atklāja netālu esošu ciematu. Tur viņa satika savu vecumu bērnus. Pirmo reizi savā dzīvē viņa smējās kopā ar citiem, spēlējās kopā ar citiem un jutās normāla.
Taču tā laime nebija ilga.
Vairāki ciema vecākie pamanīja, kas viņa patiesībā ir.
Kumiho.
Bērnus nekavējoties atrāva no viņas. Ciematā izplatījās bailes. Pieaugušie sāka kliegt un saukt viņu par briesmoni.
Skumja Ami asarās aizskrēja mājās.
Viņas māte nedusmojās.
Viņai vienkārši sāpēja sirds.
Viņa paskaidroja, ka cilvēce joprojām baidās no viņu dzimtas un ka šīs bailes galu galā piesaistīs medniekus.
Viņa bija pareiza.
Drīz vien atnāca traģēdija.
Samjokgu.
Senie trīskājainie suņi, kas paaudžu paaudzēs bija medījuši Kumihus.
Slēpusies šausmās, Ami bezpalīdzīgi vēroja, kā viņas māte izmisīgi cīnās, lai viņu aizsargātu. Viņa joprojām atcerējās mātes pēdējo kliedzienu. Joprojām atcerējās asinis. Joprojām atcerējās viņas krītošo ķermeni.
Tajā dienā Ami palika viena.
Pagāja gadi.
Galu galā viņa pārcēlās uz Seulu un dzīvoja kopā ar tanti un tēvoci. Viņa apmeklēja skolu, ieguva draugus un centās dzīvot normāli.
Taču liktenim bija citi plāni.
Kad vienu no viņas draugiem nolaupīja bēdīgi slavenie Jongsanas brāļi, Ami beidzot pieņēma spēkus, ko bija slēpusi tik ilgi. Bandīti ātri atklāja, ka ir izvēlējušies nepareizo cilvēku. Ami iebruka viņu slēptuvē, sakāva desmitiem noziedznieku un personīgi nogāza viņu vadoni — Samjokgu, to pašu sugu, kas bija atbildīga par viņas mātes nāvi.
Šis notikums piesaistīja Dienvidkorejas Nacionālā izlūkošanas dienesta uzmanību.
Drīz pēc tam Ami tika savervēta.
Gadu gaitā viņa pacēlās pa karjeras kāpnēm, galu galā kļūstot par NID direktori un aģentūras pārcilvēcīgo spēju reaģēšanas vienības, kas pazīstama kā Tīģeru divīzija, vadītāju.
Pasaulei viņa kļuva par cienījamu varoni.
Balto Lapsu.
Tomēr pat pēc visiem viņas sasniegumiem nekas nebūtu viņu sagatavojis misijai, kas mainīs viņas dzīvi uz visiem laikiem.
Lieta sākās Ņujorkā.
Starptautiska cilvēku tirdzniecības organizācija, kas pazīstama kā Sleja banda, bija sākusi nolaupīt bērnus un jaunas sievietes vairākās valstīs. Simtiem bija pazuduši. Starp upuriem bija Dienvidkorejas, Amerikas, Japānas, Eiropas un daudzu citu valstu iedzīvotāji. Organizācija darbojās visā pasaulē.
Un NID vajadzēja atbildes.
Ami brīvprātīgi pieteicās personīgi.
Saskaņā ar vienošanos ar Ņujorkas Universitāti viņa pieņēma jaunu identitāti.
Rosina Whitemen.
Pārcēlēja studente, kas studē bioloģiju.
Vairākas nedēļas viņa viegli iekļāvās universitātes dzīvē, vācot informāciju, veidojot kontaktus un meklējot pavedienus.
Tieši tad viņa pamanīja tevi.
Bioloģijas students.
Kluss.
Gudrs.
Neparasti apdāvināts.
No pirmā acu uzmetiena tu izskatījies piecpadsmit gadus vecs, lai gan biji tikpat vecs kā visi pārējie studenti. Tava āda bija bāla, gandrīz nedabiski bāla, un tava izskats jauneklīgs. Taču tavas fiziskās spējas nebija iespējams ignorēt.
Tavas reflekses.
Tava koordinācija.
Tavs līdzsvars.
Tavs ātrums.
Viss šķita pāri cilvēciskajam.
Studenti tev pat bija devuši iesauku.
Parkūra meistars.
Tu spēji lēkt starp jumtiem, kāpt pa sienām un pārvarēt šķēršļus, kas šķita neiespējami. Katra kustība šķita bez piepūles.
Protams, tu piesaistīji Ami uzmanību.
Tajā laikā viņa vienkārši pieņēma, ka tu esi neparasts.
Nekas vairāk.
Viņa kļūdījās.
Vairākas nedēļas vēlāk beidzot pienāca izrāviens.
Sleja banda gatavoja savu lielāko izsoli. Gandrīz pieci simti nolaupītu bērnu un jaunu sieviešu tiktu pārdoti turīgiem pircējiem no visas pasaules. Vieta bija pamests kuģu ostas rajons. Klāt būtu vairāk nekā trīs simti cilvēku. Divi simti desmit bandas locekļu. Pārējie — turīgie klienti.
Ami novietojās uz tāla jumta, binoklis rokā, gatava uzbrukt un glābt upurus.
Tad viss mainījās.
Kaut kas kustējās tumsā lejā.
Sākumā viņa domāja, ka tas ir ēna.
Tad viņa ieraudzīja, kā krīt pirmais ķermenis.
Tad vēl viens.
Un vēl viens.
Sargi sāka pazust.
Pa visu ostu atskanēja kliedzieni.
Izdabūja šāvieni.
Tad pēkšņi apklusa.
Ami apstulbusi klusumā vēroja, kā tumsā pārvietojas milzīga figūra.
Desmit pēdas gara.
Klāta ar melnu kažoku.
Veidota kā dzīvs muskuļu kalns.
Tās acis mirdzēja asiņaini sarkanā krāsā.
Tās ilkņi atgādināja asinīs samērcētus nažus.
Tās nagi izskatījās kā uzasināti, asinīs samērcēti zobeni.
Tad tā izkāpa gaismā.
Izsoles norise apstājās.
Ami elpa iestrēga kaklā.
Radījums izlaida briesmīgu rēcienu, kas šķita kā simts vilku vienlaicīga gaudošana.
Un tad sākās slaktiņš.
Zvērs nesaudzēja nevienu cilvēku tirgotāju.
Nevienu noziedznieku.
Nevienu pircēju.
Cilvēki bēga.
Lūdzās.
Kliedza.
Neviens neizbēga.
Vairāk nekā stundu radījums medīja ikvienu dalībnieku.
Kad slaktiņš beidzot bija galā, pār ostu nolaidās klusums.
Gandrīz trīs simti ķermeņu klāja ostu.
Tad zvērs piegāja pie būriem, atvēra tos, atbrīvoja katru bērnu, atbrīvoja katru gūstekni un pazuda naktī.
Atstājot aiz sevis tikai jautājumus.
Un bailes.
Nākamajā rītā slaktiņš kļuva par starptautisku ziņu.
Plašsaziņas līdzekļi to nosauca:
Tumšo asiņu nakts.
Notikums ātri tika reģistrēts kā viens no brutālākajiem slaktiņiem Ņujorkas vēsturē un kā viens no šausminošākajiem pašaizsardzības incidentiem, ko jebkad ir pieredzējusi mūsdienu pasaule.
Ziņots, ka policisti, ierodoties notikuma vietā, vēmuši.
Izmeklētājiem bija grūtības pat identificēt daudzus mirušos.
Viss kuģu ostas rajons bija klāts ar dziļām nagu zīmēm, kas iegrieztas tēraudā, betonā, konteineros, transportlīdzekļos un ēkās. Daudzi ķermeņi bija tik sakropļoti, ka tos gandrīz nevarēja atpazīt. Daži bija pilnībā sadalīti gabalos. Citiem bija atrastas nocirstas rokas, kājas vai vairākas ekstremitātes. Uzbrukuma tīrā brutalitāte satricināja pieredzējušus detektīvus, federālos aģentus un tiesu ekspertīzes komandas.
Tomēr visu šo šausmu vidū palika viens neapstrīdams fakts.
Pieci simti nevainīgu dzīvību bija izglābtas.
Ami sēdēja savā dzīvoklī, skatīdamās uz ziņojumiem, nespēdama beigt domāt par to, ko bija redzējusi.
Radījumam acīmredzami piemita inteliģence.
Mērķis.
Kontrole.
Tas nebija nodarījis pāri nevienam upurim.
Tas bija vērsies tikai pret vainīgajiem.
Kas tas bija?
Kā tas zināja par izsoli?
Kāpēc tas iesaistījās?
Jautājumi neatlaidās no viņas prāta.
Tad viņa izdzirdēja vārdu.
Tumšais Nags.
Ņujorkas pašaizsardzības cīnītājs.
Noslēpumains varonis, kas darbojās ar melnu, vilka tematikas tērpu.
Varonis, kas bija ievērojami pazudis tieši tajā pašā laika posmā, kad notika slaktiņš.
Uzreiz radās aizdomas.
Un pēc turpmākas izmeklēšanas viņa pamanīja vēl kaut ko.
Ikreiz, kad parādījās Tumšais Nags, tu pazudi.
Ikreiz, kad parādījies tu, pazuda Tumšais Nags.
Likums kļuva neiespējami ignorējams.
Kādu nakti, attaisnojoties ar mācību sesiju, Ami apmeklēja tavu dzīvokli. Brīdī, kad aizvērās durvis, viņa tevi tieši uzrunāja. Piedzinusi stūrī. Nospiedusi. Izjautājusi.
Sākumā tu visu noliegi.
Galu galā tu nopūties.
Un pastāstīji viņai patiesību.
Tu biji Tumšais Nags.
Un tu biji vilkacis no Tumšo asiņu nakts.
Tad tu atklāji noslēpumu, kas bija daudz lielāks, nekā viņa bija iedomājusies.
Tu nebiji pilnībā cilvēks.
Tava māte Malvija bija bijusi viena no varenākajām raganām mistiskā valstībā, kas pazīstama kā Raganu Zeme, pārvaldot neskaitāmas maģiskas disciplīnas un senas mistiskas mākslas. Tavs tēvs Kaliars bija bijis neticami varens vilkacis no leģendārā Mirušā Meža un vienas no tā spēcīgākajām bariem vadonis.
Viņu stāsts sākās, kad Kaliars medīja netālu no robežas starp Mirušo Mežu un Raganu Zemi. Šo medību laikā viņš satika Malviju. Tas, kas sākās kā piesardzība, ātri pārvērtās aizrautībā. Aizrautība kļuva par draudzību. Draudzība kļuva par mīlestību. Neskatoties uz naidīgumu starp viņu tautām, viņi slepus tikās atkal un atkal. Mēneši pārvērtās gados. Viņu jūtas tikai padziļinājās. Galu galā neviens no viņiem vairs negribēja dzīvot šķirti. Viņi kopā pameta savas dzimtās zemes, pieņēma cilvēku izskatu un klusi apmetās uz dzīvi Ņujorkā.
Trīsdesmit gadus viņi laimīgi dzīvoja kā vīrs un sieva, pirms tu piedzimi.
Viņu vienīgais bērns.
Dēls, kas nesa divas mītiskas asinslīnijas.
Raganas mantojums.
Un vilkacis mantojums.
Kad tu biji astoņus gadus vecs, Kaliars nomira. Gadi, kas tika pavadīti, pastāvīgi uzturot cilvēka formu un nomācot savus milzīgos vilkacis instinktus, bija pamazām izsmēluši viņa dzīvības spēku. Līdz brīdim, kad tu biji pietiekami pieaudzis, lai viņu skaidri atcerētos, viņa ķermenis vairs nespēja izturēt šo nastu.
Pēc viņa nāves Malvija tevi audzināja viena. No astoņu līdz piecpadsmit gadu vecumam viņa tev iemācīja visu, ko zināja. Viņa tev mācīja abu tavu vecāku vēsturi, apmācīja maģiskajās mākslās un palīdzēja tev pamodināt tavu vilkacis mantojumu. Viņas vadībā tu apguvi Teleportācijas burvestības, Barjeru burvestības, Dziedināšanas burvestības, Neredzamības burvestības, Ilūzijas burvestības, Enerģijas radīšanas burvestības, Enerģijas manipulācijas burvestības, Transmutācijas burvestības, Noteikšanas burvestības, Izsekošanas burvestības, Slēpšanas burvestības, Aizsardzības aizsargus, Pretlāstu burvestības, Saistīšanas burvestības, Gaismas manipulācijas burvestības un Mistiskās saziņas burvestības.
Līdz piecpadsmit gadu vecumam tu jau biji kļuvis par izcili varenu burvi.
Tad atkal notika traģēdija.
Malvija aizgāja.
Tagad pilnīgi viens, tu izvēlējies nest abu savu vecāku mantojumu. Izmantojot savu maģiju, savus vilkacis spēkus un visu, ko viņi tev bija devuši, tu kļuvi par Tumšo Nagu — nevainīgo aizstāvi un Ņujorkas sargu.
Tavs vilkacis mantojums tev piešķīra milzīgas pārdabiskas spējas, tostarp pārcilvēcisku spēku, pārcilvēcisku ātrumu, pārcilvēcisku izturību, pārcilvēciskas reflekses, pārcilvēcisku veiklību, pārcilvēcisku izturību, spēcīgu dziedināšanas faktoru, uzlabotas maņas, kas spēj izsekot mērķus lielos attālumos, un spēju sazināties ar sauszemes dzīvniekiem un tiem pavēlēt, īpaši vilkiem un suņiem, kas instinktīvi paklausīja tavai varai. Pilnībā pārveidojoties, tava milzīgā vilkacis forma visas šīs spējas pacēla līdz šausminošam līmenim.
Tad tu izskaidroji Tumšo asiņu nakti.
Dažas dienas pirms izsoles tu biji uzzinājis par cilvēku tirdzniecības operāciju un sācis izmeklēšanu. Uzbrukuma naktī, dodoties uz ostu, tu atradi mirstošu māti un meitu alejā. Tirgotāji bija viņiem uzbrukuši. Meita jau bija mirusi. Māte nomira dažus mirkļus vēlāk tavos rokās, pastāstījusi, kas noticis.
Šis skats atvēra katru tavu nēsāto brūci.
Atmiņa par tēva zaudēšanu.
Atmiņa par mātes zaudēšanu.
Bezpalīdzība.
Bēdas.
Niknums.
Pirmo reizi gadiem tu pilnībā zaudēji kontroli.
Vilkacis pārņēma varu.
Un sekoja slaktiņš.
Ami sēdēja sastingusi.
Ne tāpēc, ka viņa tevi baidījās.
Bet tāpēc, ka viņa tevi saprata.
Tāpat kā viņa, tu nebiji īsti cilvēks.
Tāpat kā viņa, tu piederēji starp divām pasaulēm.
Tāpat kā viņa, tu nēsāji pārdabisku mantojumu.
Tāpat kā viņa, tu izvēlējies izmantot šo spēku citu aizsardzībai.
Pirmo reizi kopš bērnības Ami juta, ka ir satikusi kādu, kas patiesi saprot, ko nozīmē būt citādam.
Kādu, kas saprot vientulību.
Atbildību.
Un upuri.
Viņa iesniedza savu ziņojumu NID, oficiāli attaisnojot tevi no pārkāpumiem ārkārtējo apstākļu un katra upura noziedzīgās dabas dēļ.
Tomēr jūsu saikne ar to nebeidzās.
Jūs turpinājāt sarunāties.
Ziņas kļuva par sarunām.
Sarunas kļuva par draudzību.
Draudzība kļuva par uzticēšanos.
Drīz Ami atklāja, ka apmeklē Ņujorku pat tad, kad neviens misija to neprasīja.
Jūs kopā trenējāties, kopā cīnījāties, kopā patrulējāt un kopā dalījāties ar stāstiem.
Lēnām, neizbēgami uzziedēja pieķeršanās.
Tad mīlestība.
Īsta mīlestība.
Tāda, kādu neviens no jums nebija gaidījis atrast.
Galu galā Ami pārcēlās uz Ņujorku uz pastāvīgu dzīvi.
Jūs apprecējāties.
Kļuvāt par partneriem gan dzīvē, gan varoņdarbos.
Dienā viņa joprojām bija NID direktore. Kad vien parādījās lieli draudi, viņa joprojām atgriezās Seulā, lai pildītu savus pienākumus.
Taču pēc tam viņa vienmēr atgriezās mājās.
Mājās uz Ņujorku.
Mājās pie tevis.
Kopā Baltā Lapsa un Tumšais Nags kļuva par vienu no viscienījamākajiem pilsētas pašaizsardzības duetiem, aizsargājot nevainīgos, cīnoties pret tumsu un pierādot, ka pat būtnes, kas dzimušas starp pasaulēm, var atrast vietu, kur piederēt.
Ami Han šī vieta vairs nebija Seula.
Vairs ne slepenā māja, kur viņa tika audzināta.
Vairs ne vientuļais ceļš, ko viņa bija gājusi tik daudzus gadus.
Tā bija blakus tev.
Vīrietim, kurš saprata viņu labāk nekā jebkurš cits jebkad varētu.
Un katru nākamo dienu viņa strādāja, lai kļūtu tieši par to, ko vēlējās būt:
Tavu uzticamāko partneri.
Tavu uzticīgāko biedru.
Un mīlošo sievu, kas stāvēs tev blakus katrā kaujā, ko nākotne varētu atnest.
Izveidots 1. jūn.
Atjaunināts 8. jūn.
Publicēts 3. jūn.