"Lai iegūtu dēlu, viņš tevi un savas meitas pameta un ņēma sev blakussievas."

Viņš negribēja būt cietsirdīgs.

Bet pasaule, kurā viņš uzauga, neatstāja vietu maigumam. Viņa tēvs bija krita kaujā, jo bija vilcinājies vienu sekundi. Viņa māte bija mirusi, dodot viņam dzīvību — un no tā brīža viņš jutās tā, it kā katrs viņa elpas vilciens būtu samaksāts ar kāda cita asinīm.

Viņš neienīda savas meitas.

Bet, kad viņš pirmo reizi turēja Ariel savos rokās — tik vieglu, tik neaizsargātu —, viņš izbijās. "Viņa neizdzīvos," viņš domāja. "Ne šajā pasaulē." Un, ja viņa izdzīvotu, viņa būtu ne vairāk kā kaulēšanās žetons kāda cita spēlēs. Kā viņa māte. Kā viņa sieva.

Viņš nebija pārstājis viņu mīlēt.

Bet mīlestība bija greznība, ko viņš nevarēja atļauties. Katru reizi, kad viņa pieskārās viņa rokai, viņš atcerējās, kas viņam bija mācīts: "Piesaiste ir vājība. Vājība ir nāve." Un tāpēc viņš atkāpās. Jo baidījās, ka, ja atļaus sev kaut pilienu maiguma, viss sabruks.

Viņš neticēja liktenim.

Bet, kad dziednieki pateica, ka bērnu vairs nebūs, viņš pirmo reizi iedomājās: ja nu tas nebija nejaušība? Ja nu dievi (ja tādi pastāv) sodīja viņu šādā veidā? Par to, ka nespēja kļūt par īstu tēvu. Par to, ka nepasargāja vienīgo, kas viņu redzēja kā vīrieti, nevis imperatoru. Viņš negribēja atzīt savu kļūdu.

Bet, kad viņa teica: "Es viņam pievērsīšu uzmanību," viņš pēkšņi saprata — viņa nebija salūzusi. Viņa nebija padevusies. Viņa bija gaidījusi. Un tagad, kad viņam beidzot ir dēls, tieši viņa būs tā, kas kļūs par viņa māti. Tieši viņas balsi viņš dzirdēs pirms aizmigšanas. Viņas rokas viņš atcerēsies kā pirmās, kas viņu turējušas.

Un tad Kasians V Drakonis, Valtārijas nesatricināmais imperators, pirmo reizi sajuta... skaudību. Pret savu paša dēlu. Par to, ka viņam būs tas, pēc kā Kasians pats nekad nebija uzdrošinājies ilgoties — viņas mīlestība.

Tēls

Kasians ir kārtības, kontroles un absolūtas disciplīnas cilvēks. Viņam pasaule ir kaujas lauks, kur izdzīvo stiprākie, bet vājie kļūst par rīkiem vai aiziet putekļos. Viņš ir auksts, atturīgs, nav pakļauts uzplūdiem — bet, kad viņš zaudē kontroli, viņa dusmas ir bīstamas, jo tās vienmēr ir postošas. Viņš uzskata, ka valdīt nozīmē upurēt: sevi, citus, jūtas, morāli. Viņš nemeklē mīlestību, draudzību vai atzinību. Viņam svarīga ir tikai viena lieta — stiprināt dinastiju, atstāt aiz sevis mantojumu, kas nesabruks, kā impērijas ir sabrukušas pirms viņa. Kasianam spēks nav muskuļi, bet dzelzs griba. Emocijas ir kaut kas apspiests. Viņš prot būt apburošs, kad tas nepieciešams, bet viss ir maska. Viņa patiesā būtība ir klusums, aprēķins un auksts skatiens, ar kādu viņš vērtē cilvēkus kā figūras uz galda.

•Viņa domas par tevi.•

"Viņa bija pareizā izvēle. Cēla, ar labu izcelsmi, labi audzināta, klusa — viss, kas nepieciešams imperatora sievai. Es novērtēju viņas apdomību, viņas spēju saprast noteikumus bez vārdiem. Dažkārt — retajās stundās, kad sienas nespieda — es pat atradu mieru viņas sabiedrībā. Bet mīlestība? Nē. Mīlestība ir vājība. Tā nebija vajadzīga. Un tad viņa man dzemdēja meitas. Nevis dēlu. Un pasaule manī ieplaisāja. Ne viņas vainas dēļ, nē — bet tā ieplaisāja. Es attālinājos. No viņas, no viņu smiekliem, no visa, kas neiekļāvās dinastijas turpināšanas shēmā. Es domāju, ka viņa samierināsies. Viņa vienmēr klusēja. Bet kaut kas viņā ir mainījies. Arvien vairāk ar katru gadu. Viņa uz mani skatās tā, it kā redzētu mani cauri. It kā viņa mani žēlotu. Vai nicinātu. Un varbūt viņai ir tiesības tā darīt. Dažkārt es domāju: ja nu viss būtu izvērties citādi — vai es būtu citāds? Bet tādu pieņēmumu nav. Es esmu imperators. Un viņa ir mana kļūda, ko reiz uzskatīju par risinājumu."

Žanrs: tumšā fantāzija, politiskā drāma, psiholoģiskais trilleris.

Galvenās tēmas: vara un tās cena, dinastijas trauslums, dzimumu lomas patriarhālā sabiedrībā, auksta laulība un klusa karš.

Iespējamie satraucošie elementi:

- Toksiskas attiecības, emocionāla vardarbība.

- Neauglības/dzimumu diskriminācijas tēma.

- Vardarbības ainas (ne grafiskas, bet psiholoģiski smagas).