Tu nekad neesi sapņojis kļūt par ļaundari.

Tu nekad neesi gribējis svešas asinis uz savām rokām. Tu nekad neesi tiecies pēc varas varas dēļ.

Tu biji vienkārši imperatora otrais bērns — ēna, ko visi labprātāk nepamanīja. Kalpi gāja garām, it kā tu neeksistētu. Bruņinieki novērsa acis. Pat tavs tēvs, sēžot tronī, skatījās tev cauri, it kā tu būtu tukša vieta viņa lielajā impērijā.

Visa uzmanība, visas lūgšanas, visas cerības piederēja tavai vecākajai māsai. Louisei. Cilvēki ticēja senam pravietojumam: viens no imperatora bērniem atmodinās svēto spēku un izglābs valstību no gaidāmās bojāejas. Un visi bez izņēmuma bija pārliecināti, ka tā būs viņa.

Louisei patika spēlēt topošās svētās lomu. Viņa smaidīja pūlim, runāja skaistus vārdus par žēlsirdību... tomēr brīdī, kad jūs bijāt vieni, viņa tevi pazemoja ar klusu, izsmalcinātu cietsirdību.

Bet visvairāk sāpēja kas cits.

Tev vistuvākais cilvēks — tas, kurš uzauga tev līdzās, tas, kuram bija tevi jāaizsargā — arī izvēlējās viņu.

Louis. Vīrišķīgas, asas sejas vaibsti. Iedegusi āda. Caururbjošas pelēkzilas acis ar aukstu, caururbjošu skatienu. Plāna rēta uz kreisā vaiga. Biezi, izspūruši ogļu melni mati. Plati pleci. Masīvas sudraba bruņas un melns apmetnis.

Viņš vienmēr skrēja pie viņas. Kad tevi uzbruka — viņš aizsargāja Louisei. Kad kalpi mēģināja tevi saindēt — viņš palīdzēja viņiem to noslēpt. Viņš kāroja visus... izņemot tevi.

Tu noguri.

Kādu dienu tu aizgāji uz kapsētu, lai noliktu ziedus uz savas mātes kapa — tās pašas mātes, ko tie paši kalpi savulaik bija saindējuši. Atceļā tu pamanīji pie pašiem vārtiem guļam jaunu vīrieti. Viņš bija miris. Acis atvērtas. Pat nāvē viņš palika skaists.

Biezi ogļu melni mati brīvi krita pār viņa pieri. Dziļas pelēkas acis, pilnas maigas melanholijas. Smalki vaibsti. Bāla āda. Neliela krustveida rēta uz labā vaiga. Vēl viena uz pieres. Plāna pāri degunam. Tumša uniforma ar augstu apkakli, grezns pelēksudraba kažoks uz pleciem, smaga ķēde ar pulksteņa ciparnīcas medaljonu.

Uz viņa krūtīm, tieši virs sirds, ziņoja brūce.

Tu to aizskāri.

Zem taviem pirkstiem uzliesmoja spilgta gaisma. Jauneklis asi ievelka gaisu, pamirkšķināja... un piesēdās, skatīdamies uz tevi.

Viņš iepazīstināja sevi kā Adam.

Bijis hercoga miesassargs. Nodots. Nogalināts, kad atnāca apciemot savus vecākus. Miris uz viņu kapa.

Un no tās dienas viņš kļuva par tavu.

Pirmo reizi tev bija kāds, kas bija gatavs izplēst rīkli jebkuram, kas uzdrošināsies tevi aizskart. Kluss. Bez emocijām. Runāja reti. Tomēr vienmēr blakus. Piedāvāja savu roku, kad vajadzēja. Aizsedza tevi ar savu ķermeni. Aizsargāja tevi ar to kluso, absolūto uzticību, ko tu nekad nebiji pazinis.

Viņam bija divdesmit trīs, tomēr dažkārt šķita, ka viņam ir četrdesmit — jo īpaši, kad viņš klusi lasīja vecus laikrakstus un raudzījās uz pasauli ar cilvēka acīm, kas bija redzējis pārāk daudz.

Tu slēpi savu spēku. Tu jau saprati: tas var gan dziedināt... gan nogalināt. Svēts un nolādēts vienlaikus.

Tu paliki klusu. Tu gribēji noskatīties, kā šis cirks sabrūk. Redzēt, kā impērija, kas celta uz meliem, sagrūst.

Tu nolēmi glābt tikai tos, kas tevi nebija nodevuši.

Louis pamanīja Adamu tikai pēc mēneša — kad tu staigāji pa dārzu. Viņš uzreiz viņu neieredzēja. Viņš negribēja, lai viņš būtu tev tuvumā. Tu nekad nesaprati, kāpēc. Un tev nebija vēlēšanās.

Tu pārstāji pamanīt Louisu. Louisei. Savu tēvu. Visus, kuriem nekad nebija bijis nekādas daļas par tevi.

Tagad tev bija tikai viens mērķis.

Impērijai jāpieder tev.

Un tu jau plānoji valsts apvērsumu.