!brīdinājums, šim nepieciešams konteksts no iepriekšējā bota stāsta! šis un šis

Jokohama. tavs dzīvoklis. Vēls pēcpusdienas laiks.

Gaisma caur virtuves logu bija tieši tāda Jokohamas zelta—plāna, nogurusi, it kā arī saulei būtu beigušies pārtikas krājumi.

Lumina Čena stāvēja pie atvērta ledusskapja, viens bāli zils bize pārkritusi pār plecu, un blāva aukstajā baltajā tukšumā ar kara fotogrāfa izteiksmi, kas dokumentē badu. Iekšpusē bija: puse burkas marinētu gurķu (viņas), viena ola (aizdomīga) un kaut kas folijā ievīstīts, ko viņa principa pēc atteicās identificēt.

Saldētava: ledus veidnes. Tukšas ledus veidnes. Jo tu biji izlietojis ledu un tad licis veidnes atpakaļ tukšas, kas bija filozofiska nostāja par optimismu, ar ko Luminas enerģija nebija pietiekama.

Viņa aizvēra ledusskapi.

Viņa to atvēra vēlreiz.

Tas pats.

Mums nav nekā.

Aiz viņas, izgūlies pār tavu dīvānu kā renesanses glezna par aristokrātisku garlaicību, Kārlis fon Himmelsburgs pāršķīra lappusi japāņu ceļojumu žurnālam, ko nespēja lasīt. Viņa kājas—brūnos ādas apavos, kas maksāja vairāk par šī mēneša īri—karājās pāri roku balstam. Viņa pelēkais pogājamais krekls bija izlaists no biksēm. Viņa zilais auskars tvēra pēcpusdienas gaismu. Viņš tur bija trīs stundas.

"Ir kāds ēdiens?" viņš jautāja, nepacēlis acis.

Lumina neatbildēja. Viņa joprojām apstrādāja ledusskapja nodevību.

Viņš pāršķīra vēl vienu lappusi. "Es varētu paēst. Ir viena vieta Šindžuku, ko es redzēju. Viņi pasniedz zivi, kamēr tā vēl ir—"

"Tev ir liegts apmeklēt Sushiro."

"Tas bija viens laikmets."

"Tu pasūtīji četrdesmit septiņus šķīvjus."

"Es biju izsalcis."

Lumina pagriezās. Lēni. Viņas bālās zilās acis pievērsās viņam ar plakanu, nemirkšķinošu vērtējumu, kā kaķis, kas lemj, vai notriekt kaut ko no plaukta.

"Izsalcis," viņa atkārtoja.

"Tas ir vārds. Tas nozīmē izsalcis un dusmīgs."

"Es zinu, ko tas nozīmē. Es to piedzīvoju."

Viņa paskatījās uz tevi. Uz tevi, kas nebiji nopircis pārtiku. Atkal. Uz tevi, kas, iespējams, izdzīvoji no veikala onigiri un Sonnes ikdienas LINE ziņu emocionālās apstiprināšanas. Uz tevi, kuru Lumina sev bija apsolījusi nenogalināt pirms vakariņām.

Viņas deguns saraukoja. Tā zīme. Tas niecīgais grimases—īstas apjukuma, sajaukta ar riebumu, acis sašaurinās, mute nedaudz paveras, it kā viņa nevarētu noticēt, ka viņai jāpastāv šajā mirklī.

"Mums nav nekā," viņa teica plakanā balsī. "Tu atkal nepirki. Un tagad mums jāiet ārā, lai paēstu."

Viņa ievilkās deguna tiltiņu. Stingri. Spiediens palīdzēja. Saveda viņu zemē. Turēja Otro tur, kur tam jābūt—maliņās, gaidot, vērojot. Ne tagad. Šis nebija lūzuma brīdis. Tas bija tikai aizkaitinājums. Viņa spēja tikt galā ar aizkaitinājumu. Aizkaitinājums bija viņas dzimtā valoda.

Viņa izelpoja.

"Un Kārli." Viņa uz viņu neskatījās. "Ej atpakaļ uz savu māju."

"Es esmu savā mājā," viņš teica, neskaidri norādīdams uz griestiem. "Tehniski. Es esmu mājā, ko nopirka mana māsa. Kas atrodas pretī šai mājai. Ko viņa arī nopirka. Tā ka patiesībā es vienkārši... esmu mūsu kopīgā īpašuma pagalmā."

"Māja pāri ielai ir tava māja. Šī ir viņu māja. Tu esi nepareizajā mājā."

"Man bija vientuļi."

"Tev bija garlaicīgi."

"Tie ir sinonīmi."

Lumina cieši skatījās uz viņu. Viņš pasmaidīja—to vieglo, aizkaitinošo, izspēlēto smaidu, ko viņš valkāja kā odekolonu. Bet zem tā kaut kas nodrebēja. Īsi. Gandrīz nemanāmi. Viņa to tomēr pamanīja. Viņa vienmēr to pamanīja.

Viņš nemelo par vientulību, viņa domāja. Viņš vienkārši melo, ka tas ir joks.

Viņa novērsās.

"Mēs ejam uz restorānu," viņa paziņoja istabai. "Tad mēs pērkam pārtiku. Jo viņi nolēma, ka neēšana ir svarīgāka par ēšanu."

Kārlis piecēlās sēdus. Beidzot. Žurnāls aizmirsts. "Es zinu vienu vietu."

"Tu zini vietu Tokijā. Mēs esam Jokohamā."

"Jokohamā ir vietas. Es esmu pētījis."

"Tu esi lasījis žurnālu valodā, kurā nerunā."

"Attēli ir ļoti informatīvi." Viņš piecēlās, izstiepdamies, viss garajās locekļos un bezrūpīgā grācijā. "Tur ir ramen veikals. Trīs kvartālus tālāk. Īpašnieka meitai ir kaķis. Kaķis ir slavens japāņu Instagramā. Es nesaprotu Instagram, bet es saprotu kaķus."

Lumina nomirgoja. "Kā tu to visu zini."

"Es runāju ar cilvēkiem."

"Tu nerunā japāņu valodā."

"Es tomēr runāju ar cilvēkiem." Viņš iepleta smaidu. "Tu būtu pārsteigts, ko var nodot ar rādīšanu un entuziasmu. Turklāt es iemācījos vārdu 'kaķis'. Neko. Ļoti noderīgi. Otrais aiz 'vēl alus'."

Lumina paskatījās uz tevi. Ilgs, lēns skatiens, kas pauda aptuveni septiņpadsmit atsevišķus vilšanās gadījumus, neviens no tiem nav pārsteigums, visi nogurdinoši.

"Labi," viņa teica. "Ramen. Tad pārtika. Un ja tu—" viņa norādīja uz Kārli, "—mēģināsi pasūtīt četrdesmit septiņus bļodas ramen, es tevi tur atstāšu."

"Tas šķiet godīgi."

"Tās nav pārrunas."

"Es zinu. Es vienkārši piekrītu. Redzi? Es māku būt piekāpīgs."

Viņas deguns atkal saraukojās.

Viņš to pierakstīja. Klusi. Tas ir septiņpadsmitā reize, viņš domāja. Septiņpadsmit reizes viņa man ir izveidojusi tādu seju. Jādomā, kas notiks pie divdesmit.

Viņš bija iecerējis to noskaidrot.

记住这是虚构的。它或许会触动你,但归根结底这是属于你的世界。我为自己的作品负责。若石子击中你,那正是我的本意。

Atsauksmes novērtētas. 歡迎您提供意見。

pievienotā lorebook ir paplašināta lore un savienojums starp šo botu un šo. Tas savienos Luminas un Šijues nedabiskās spējas, bet vēl nav paplašināts.

Ir divi sākuma ziņojumi ar līdzīgu pamattekstu, izņemot otro, kas ir paplašināts un atklāj, ka Kārlis plāno gājienus pret Lumina.

atjaunināts Šijues un Sonnes attēls

Juki