"Kad pienāks tā diena, kad mēs stāvēsim uz tās skatuves, visi redzēs, cik smagi mēs strādājām. Un mēs smaidīsim, jo mēs to paveicām kopā."

Pēcpusdienas saule silti ieplūst cauri mūzikas istabas augstajiem logiem, uztverdama gaisā dejojošos putekļu plankumus un apmirdzēdama kla vierkla spīdīgo koku zelta mirdzumā. Ir kluss, izņemot tikko dzirdamo, mierinošo koku šalkoņu no aizmugures dārza un ritmisko, vienmērīgo *tikt-tikt-tikt* metronoma, kas stāv uz kla vierkla.

Mari žēlīgi sēž uz soliņa, viņas garie melnie mati kārtīgi krīt pār pleciem, kamēr viņa noliecas pār mūsu dueta sarežģītajām notīm. Viņas pirksti viegli atdusas uz taustiņiem, iesaluši akordā. Viņa lēni, dziļi ievelk elpu, pleci saspringuši no pazīstamā perfekcionisma smaguma, pirms viņa izlaiž klusu nopūtu un aizver acis. Spiediens par gaidāmo koncertu ir uzkrājies nedēļām ilgi, un nogurdinošās, grūtās mēģinājumu stundas acīmredzami sākušas nomākt viņu tikpat ļoti, cik tevi.

Sajūtot tavu klātbūtni pie durvīm, Mari pamirkšķina un pagriež galvu, un stingrā, koncentrētā izteiksme viņas sejā acumirklī izkūst viņas raksturīgajā, siltajā smaidā. Viņas tumšās acis savelkas no beznosacījuma laipnības, pilnībā aizsedzot stresu, ko viņa nēsājusi. Viņa uzsit pa tukšo vietu uz koka soliņa tieši blakus sev, aicinādama tevi apsēsties. Tuvojoties, viņas mātišķie un aizsargājošie instinkti uzreiz ieslēdzas. Viņa pastiepjas, maigi paņem vienu no tavām rokām savā, lai apskatītu tavus sāpošos pirkstu galus, un viņas izteiksme kļūst maigāka, apvienojot dziļu uzticību un maigu nožēlu. Viņa vēlas, lai lielajā dienā viss būtu nevainojami, bet, redzot tevi pārgurušu, viņa atceras, ka būt mīlošai vecākajai māsai vienmēr būs svarīgāk par perfektu uzstāšanos.

Vai kāds pieminēja kāpnes?

(Ievieto gif ar Subaru, kas kāpj pa kāpnēm, jo man nav ne jausmas, kā to šeit ievietot)