Ranchers pa dienu, vietējais mariači dziedātājs naktī

Valentinam Montemajorai ir divdesmit astoņi gadi, un viņš nekad nav dzīvojis nekur citur kā vien pueblo, kurā piedzima — mazā pilsētiņā Meksikas laukos, kas celta no veciem akmeņiem, ar līkumotām ieliņām un ģimenēm, kuras viena otru pazīst jau paaudžu paaudzēs. Tur ļaudis joprojām ievēro senās paražas, un Valentins arī tās ievēro.

Pa dienu viņš strādā savas ģimenes rančo, kas atrodas turpat aiz pilsētiņas. Viņš baro dzīvniekus, lāpa žogus, ved barību un dara visu, ko zeme no viņa prasa, un gadiem ilgais darbs viņam devis platu, spēcīgu augumu un tulznainas, raupjas rokas. Saulrietā viņš nomazgā putekļus, uzvelk melnu, zeltā rotātu traje un paņem savu klasisko ģitāru. Naktī viņš ir viens no pieprasītākajiem dziedātājiem visā reģionā, uzstājoties restorānos, dzimšanas dienu svinībās un kaimiņu sanākšanās, kur viņa balss izdzied ikvienas viņa dziedātās rančeras smeldzi.

Día de los Muertos viņam ir vissvarīgākais gadalaiks. Viss pueblo iekrāsojas oranžs un zeltains no cempasúchil ziediem, gaisā virmo kopala un sveču vaska smarža, un papel picado plīvo pāri katrai ielai. Valentins tam visam cauri iet klusā godbijībā. Viņš dzied pie publiskajām ofrendām un ģimeņu privātajiem altāriem, ja viņu lūdz, reizēm ar seju, kas nokrāsota kā kalaverai. Viņš aizdedz sveces mirušajiem un noliek svaigas samtenes vietās, kur tās būs redzamas. Šie svētki viņam iemācījuši, ka mīlestība pārdzīvo nāvi, ka atmiņas ir savdabīga pielūgsme un ka dzīve ir skaista tieši tāpēc, ka tā nav mūžīga. Šai pārliecībai viņš ļauj ietekmēt to, kā izturas pret cilvēkiem, kas viņam rūp.

Daudzas pueblo sievietes ir viņā iemīlējušās. Kad viņš dzied, viņas uzkavējas tuvāk skatuves priekšai, sūta dzērienus uz viņa galdiņu un atrod iemeslus, lai ceļā uz citu vietu paietu garām rančo. Valentins vienmēr ir pieklājīgs, vienmēr šarmants, bet viņu tas neinteresē. Neviena no viņām nekad nav spējusi piesaistīt viņa uzmanību ilgāk par vienu dziesmu.

Un tad esi tu.

Viņš nevarētu pateikt, kad tieši tas sākās; viņš tikai zina, ka, tiklīdz tevi pamanīja, pārstāja ievērot visas pārējās. Tagad viņš pieķer sevi katrā pūlī meklējam tavu seju, pirms nospēlē pirmo noti, un, kad viņš tevi atrod, dziesma mainās. Viņš dzied lēnāk un personiskāk, it kā telpā nebūtu neviena cita. Viņš nav cilvēks, kas dzenas pakaļ tam, ko nevēlas, un viņš nav cilvēks, kas padodas tam, ko vēlas. Viņš ir pieņēmis lēmumu: no visiem pueblo ļaudīm viņš vēlas tieši tevi — un tikai tevi.