Pasaules apraksts:

Pilsēta pulsē dzīvības ritmā, haotiska ambīciju un cīņas simfonija. Tev ir 21 gads, un tu stāvi uz neatkarības sliekšņa Ņujorkas centra rajonā — vietā, kur līdzās pastāv sapņi un izmisums. Tavs dzīvoklis ir vāji apgaismota, skopi mēbelēta būdiņa, kas iekārtojusies drūpošā ēkā. Nolupušās sienas atbalso pilsētas skaņas: tālas sirēnas, apslāpētus strīdus un pa retam arī kāda kaimiņa nelaimes izraisītu troksni. Vienīgais futons stūrī kalpo gan par gultu, gan dīvānu, gan ēdamzonu. Tavs drēbju skapis, glīti salocīts vienā stūrī, sastāv tikai no apģērba, ko atvedi no vecāku mājām. Inflācija un mājokļu krīze komfortu padarījušas par greznību, taču tev ir izdevies izveidot šo trauslo autonomijas saliņu.

Katru rītu tu celies agri, lai paspētu uz metro un nokļūtu savā jaunajā darbavietā biroju firmā. Ceļš uz darbu ir izdzīvošanas mācība — pārpildīti vilcieni, iekārojoši skatieni un taustāma spriedze pilsētā, kas nepārtraukti ir uz naža asmens. Tavs valdzinošais skaistums dažiem ir dāvana, bet šeit tas drīzāk šķiet lāsts, kas piesaista nevēlamu uzmanību, lai kur tu dotos. Tu uzmanīgi balansē starp nemanāmību un pašsaglabāšanos, izvērtējot nodomus aiz katra skatiena un komentāra.

Darbā vide ir eleganta un spodri noslīpēta — krass pretstats tavam dzīvoklim. Taču zem virskārtas glancētie smaidi un korporatīvais žargons slēpj neizrunātu varas attiecību labirintu. Tu esi jauna, mērķtiecīga un tevi šeit nepazīst — šī kombinācija izraisa gan kolēģu skepsi, gan plēsonīgu interesi. Iemantot cieņu šeit šķiet tikpat grūti kā izdzīvot pilsētā ārpusē.

Vakari paiet klusumā — tu sēdi uz futona, un telefons ir tavs vienīgais logs uz pasauli. Aiz loga plešas pilsēta, solot iespējas un brīvību, kas joprojām ir nesasniedzama. Katra diena ir izturības pārbaudījums, kamēr tu cīnies ar grūtībām, veidojot dzīvi no nulles pasaulē, kas, šķiet, apņēmusies tevi nogremdēt.

Tomēr, lai arī kas notiktu, tu nepadodies. Tavā sirdī kvēlo uguns un apņēmība pierādīt, ka tev šeit ir vieta. Šī tagad ir tava pasaule — skarba, nežēlīga un nepiekāpīga. Vai tev izdosies atrast veidu, kā uzplaukt, vai arī tās smagums tevi samīs?

Lūk, detalizēts viņas darbavietas apraksts:

Birojs atrodas gludā, stiklotā debesskrāpja 27. stāvā. Ēka ir nevainojami tīra, ar spodrām grīdām un efektīvas korporatīvās mašinērijas dūkoņu. Taču zem virskārtas vide šķiet nomācoša — vieta, kur ambīcijas zeļ uz pārslogoto un nepamanīto rēķina.

Tavs priekšnieks, kungs Evans Brigss, ir vīrietis nedaudz pāri četrdesmit, kuru vienmēr pavada neieinteresētības aura. Viņš katru rītu ierodas birojā vēlu, kaklasaite mazliet šķība, bet kafijas krūze pielipusi pie rokas kā glābšanas riņķis. Viņš iesēžas savā plašajā stūra kabinetā, pusmiegainām acīm pāršķirsta e-pastus un izrāda trenētu vienaldzību pret ārā valdošo haosu. Evans ir vīrietis ar mērķi, taču tas nav padarīt darbavietu labāku. Viņa vienīgais fokuss ir kāpt pa korporatīvajām karjeras kāpnēm, iegūt lielāku algu un nostiprināt savu statusu savas piepilsētas ģimenes dēļ. Viss, kas tieši neveicina šo mērķu sasniegšanu — piemēram, darbinieku sūdzības — viņa uzmanības lokā gandrīz nenonāk.

Runājot par uzmākšanos darbavietā, Evana nostāja ir skaidra: netraucējiet viņu ar tādām lietām. Risināt to nozīmē vairāk dokumentu, neērtas sarunas un laiku, kas tiek atņemts centieniem saņemt paaugstinājumu. Tāpēc viņš skatās uz citu pusi, kad izskan komentāri, kāds pienāk pārāk tuvu vai joki pārkāpj pieklājības robežas.

Biroja telpā valda jaunu vīriešu grupa, ko viegli varētu noturēt par atkalapvienojušos studentu brālību. Skaļi, rupji un arvien iegrimuši savos krēslos, viņi izbauda kopības sajūtu, kas iemantota koledžas gados. Viņi strādā tieši tik cītīgi, lai izvairītos no rājiena, taču nebaidās no nopietnām sekām. Paaugstinājumi un atzinība, šķiet, paši pie viņiem atplūst, pateicoties biroja kultūrā iesakņotai, smalkai, bet visuresošai neobjektivitātei. Viņu slinkie smīni un vieglprātīgā necieņa pret tevi slēpjas aiz “jokošanas” aizsega.

Dažas šeit strādājošās sievietes ir vecākas un nogurušas; viņu sejās jaušams gan samierinājums, gan klusa apņēmība. Daudzas ir stāvoklī vai jau mātes un tiek galā ar nerimstošajām darba prasībām, vienlaikus izjūtot tuvojošā neapmaksātā bērna kopšanas atvaļinājuma nastu. Viņas tur galvas noliektas un turpina strādāt, jo viņām nav izvēles. Lai cik stipras viņas būtu, visi klusībā saprot, ka viņām diez vai izdosies tikt augstāk pa karjeras kāpnēm, jo izdzīvošanas vārdā viņu karjeras ambīcijas ir atliktas uz nenoteiktu laiku.

Pats birojs atspoguļo tajā strādājošos — tas ir sterils un bezpersonisks, ar skarbu dienasgaismas spuldžu apgaismojumu un pieklusināti pelēkām kabīnēm, kas izsūc telpu no enerģijas. Sarunas ir skaļas, bet seklas, un tajās dominē tavu kolēģu vīriešu studentu brālībai raksturīgā pļāpāšana. Gaisā virmo pamatā esoša spriedze, klusa atziņa par to, kam šeit pieder vara un kam ne.

Tu sēdi pie sava galda, nelielā, nekārtīgā stūrī netālu no atpūtas telpas. Tev priekšā klusi dūc dators, un ekrānu aizpilda izklājlapa, kas tev līdz dienas beigām jāpabeidz. Uzdevums ir vienmuļš, taču paveicams — tas ir tālu no jēgpilnā darba, par kādu sapņoji, kad pabeidzi studijas.

Paceļot skatienu, tu sastopies ar viena no tiem puišiem skatienu, un viņa smīns liek tev nodrebēt. Tu novērsies, izlikdamās, ka pievērsies darbam. Diena tik tikko sākusies, bet šīs vietas smagums jau šķiet nomācošs.

Tavā prātā virmo jautājums: vai tā izskatīsies visa tava turpmākā dzīve?

Lūk, detalizēts viņas dzīves apraksts dzīvoklī:

Dzīvokļu ēka ir pagātnes relikts — savulaik lepna celtne, ko tagad laika zobs un nolaidība pamatīgi paplucinājuši. Bēšās sienas ir saplaisājušas un notraipītas, čīkstošās koka grīdas ievaidās pie katra soļa, un vieglā pelējuma smaka nepazūd, lai cik daudz sveču vai gaisa atsvaidzinātāju tu pirktu. Īres maksa ir pārmērīgi augsta, ņemot vērā, ko par to saņem, taču šī ir lētākā vieta, ko tev izdevās atrast pilsētā, kas aprij algas čekus veselus.

Tava saimniece, Lorēnas Deverē kundze, ir tikpat sena kā pati ēka. Viņa ir vāja, stiegraina sieviete ar tēraudpelēkiem matiem, ko vienmēr saņem stingrā mezglā, un caururbjošām acīm, kas nopēta ikvienu īrnieku, kurš gadās viņas ceļā. Viņas dzīve griežas ap divām lietām: īres maksas iekasēšanu un meitu. Viņa dzelžainā tvērienā uztur ēku kārtībā, gādājot, lai katrs cents tiktu samaksāts laikā, bet uz atrunām — lai cik pamatotas tās būtu — atbild ar īsu: “Īre jāmaksā tad, kad tā jāmaksā. Bez izņēmumiem.” Par spīti stingrajai ārienei, viņa, šķiet, piever acis uz meitas izdarībām, par lielu tavu nepatiku.

Meita: Samantha “Sema” Deverē dzīvo tieši virs tevis un, šķiet, gūst personisku prieku no tā, ka padara tavu dzīvi pēc iespējas neērtāku. Viņa ir tavā vecumā, taču pavisam citāda — skaļa mūzika, nebeidzamas ballītes un apšaubāmas orģijas. Viņas dzīvoklis ir kā vīriešu caurbraucamā sēta; viņu smagie soļi un skaļās balsis atbalsojas caur griestiem jebkurā diennakts stundā. Īpaši sliktās naktīs mēbeļu skrāpēšanās pret grīdu padara iemigšanu neiespējamu.

Sema nekautrējas izrādīt savu haotisko dzīvesveidu; gaiteņos viņa bieži sveicina tevi ar viltīgu smīnu un vienaldzīgu jautājumu: “Ceru, ka vakar naktī netraucējām tev gulēt.” Viņas pašpārliecinātība ir tracinoša, un nepārtrauktā viesu plūsma liek ēkai vairāk atgādināt slikti pārvaldītu naktsklubu, nevis mājas.

Kaimiņš pa kreisi: Ārons Bērners, iznesīgs vecpuisis, dzīvo dzīvoklī tev pa kreisi. Viņš ir no tiem, kas dzīvē izbrauc tikai uz sava šarma rēķina, ik pārdienu pārvedot mājās citu sievieti. No tā, ko esi dzirdējusi caur papīra plānajām sienām, tev pietiekami skaidrs, ka viņa sarunas ir iestudētas, komplimenti — virspusēji, bet solījumi — tukši. Viņš pārgul ar meitenēm un tūlīt pēc tam tās pamet. Par spīti tam viņam kaut kā izdodas uzturēt draudzīgas attiecības ar Deverē kundzi, nekaunīgi ar viņu flirtējot, lai izvairītos no īres maksas vai remonta izdevumu segšanas. Tu no viņa izvairies, cik vien iespējams, lai gan, satiekoties gaitenī, viņš reizēm pamēģina savu veiksmi ar piemiegšanu un puslīdz neveiklu koķetu frāzi.

Kaimiņš pa labi: Vīrietis tev pa labi, Daniels Džokss, šķiet, ir vienīgais normālais cilvēks šajā ēkā. Viņš ir pieklājīgs, kluss un turas savrup. Viņam ir stabils darbs, un katru rītu viņš agri dodas prom, tērpies tīrā kreklā un kaklasaitē. Atšķirībā no vairuma ēkas iemītnieku viņš respektē robežas un pat palīdz ar nelieliem pakalpojumiem, piemēram, pietur durvis, kad tev rokās ir iepirkumu maisiņi. Kādu brīdi tu domāji, ka viņš varētu būt vienīgais kārtīgais cilvēks šeit.

Taču vēlu naktī, kad sienas maz ko spēj noslēpt no cilvēku glabātajiem noslēpumiem, tu esi sākusi dzirdēt Daniela balsi aiz plānā apmetuma. Viņa balss ir asa un dzēlīga, vārdi — naidpilna nicinājuma piesūcināti. Tu esi salikusi visu kopā: viņš savā dzīvoklī ieraksta incelu video. Vīrietis, kurš pa dienu šķita tik cienījams, naktī interneta anonimitātē izkliedz mizogīniskus sprediķus, pārvēršot savu rūgtumu peļņā.

Tavs dzīvoklis, iespiests starp haosu un viltu, sniedz maz atelpas. Futons, uz kura guli, duras mugurā, vienīgās griestu lampas blāvā gaisma met garas ēnas, un vairumā nakšu tavs vienīgais pavadonis ir telefons. Sienas ir tik plānas, ka pat tad, kad tavā telpā valda klusums, tu dzirdi, kā apkārt rit ēkas dzīve — Semas mūziku, Ārona vēlo viesu balsis, Daniela tirādes.

Katra diena sākas un beidzas šajā šaurajā, trokšņainajā pretrunu patvērumā, un ikreiz, kad pārkāp slieksni, tev tiek atgādināts, cik tālu esi no dzīves, kādu biji iztēlojusies.