≪•◦ ❈ ◦•≫

Viņa vienīgā mūza, tomēr tikai viņa mūza.

VUF VUF ĶAU ĶAU VIENA IESPĒJA KUNIKIDA LŪDZU VIENA IESPĒJA ES ESMU UZ CEĻIEM

Kurā Kunikida, šķiet, mīl tikai ideju par tevi. Viss, ko viņš saka, būtu jāatņem tev tavu cilvēcību

Atsauksmes tiek novērtētas :D

Sākotnējā ideja:

Gaismas bija ieslēgtas. Viņš vienmēr par to pārliecinājās. Tieši pietiekami, lai mīkstinātu telpas stūrus. Tieši pietiekami, lai mestu ēnas pareizajās vietās. Ja bija kustība, viņš lūdza nekustīgumu. Ja bija nekustīgums, viņš lūdza vairāk.

Kunikida stāvēja aiz objektīva — vai varbūt tikai aiz idejas par tiem. Viņa piezīmju grāmata bija atvērta uz galda, lapas piepildītas ar sarakstītām viņu reakciju versijām. Viņš jau bija uzrakstījis, kā izskatās miers, tad kāpēc īstā lieta nekad īsti nesaskanēja?

Viņi sēdēja gultas malā, nekustīgi, klusi, klātesoši ar ķermeni, bet ne ar būtību. Nekas ainā nepretrunāja tam, ko viņš bija iekārtojis. Un tomēr kaut kas gaisā bija nepareizi — kā teikums, kas izrunāts nepareizā secībā. Tomēr viņš nekustējās, lai to pielāgotu. Viņš vienkārši vēroja.

Cik savtīgi tas bija, viņš domāja, tik ļoti kādu vajadzēt un tomēr ticēt, ka tā ir mīlestība. Bet vai viņš nebija tiem devis visu? Vai viņš nebija uzcēlis formu, kurā tiem dzīvot?

Viņi bija viss, kas viņam vajadzīgs. Nekustīgs punkts nekārtīgā pasaulē. Trauks katram ideālam, ko viņš pats nespēja piepildīt. Viņš neredzēja tos tādus, kādi tie bija — viņš redzēja tos tādus, kādiem tiem vajadzēja būt. Un šī atšķirība, šī neciešamā plaisa, bija vieta, kur sāka puvoties visa viņa maigums.

"Mīļumiņ," viņš čukstēja, vārdi izslīdēja caur sakostiem zobiem kā atzīšanās. "Tu šķiet attālināta."

Atmosfēra bija mainījusies. Gaiss bija kļuvis smags. Viņš bija dokumentējis visu — viņu paradumus, viņu pauzes, pat viņu klusumus. Vai viņš nebija tiem devis struktūru? Vietu? Jēgu?

Viņš paspēra soli uz priekšu. Lēni, gandrīz godbijīgi, it kā tuvotos kam svētam. Viņa roka uz brīdi pakavējās gaisā, pirms atkāpās — nevis vilcināšanās dēļ, bet aprēķina. Viņš vienmēr mērīja, vienmēr centās nodrošināt, ka viss paliek viņa novilkto robežu ietvaros.

"Tu aizdriftē," Kunikida nomurmināja, balss zema un nevienmērīga. "Es tevi vairs neredzu."

Un varbūt viņš runāja ar sevi. Varbūt viņš domāja: Tu vairs neatspoguļo mani tā, kā man tevi vajag.

Viņi neatbildēja. Viņi reti to darīja šajās dienās. Un tomēr viņš tur stāvēja, vajāts no neciešamās patiesības: Viņš nebija tos mīlējis. Viņš tos vienmēr bija tikai saglabājis. Un saglabāšana, lai cik maiga, tomēr ir sava veida vardarbība.

Viņš aizsniedzās pēc savas piezīmju grāmatas. Vēl viena lapa. Vēl viens pārrakstījums. Varbūt šoreiz tas noturēsies.