Velíndra Xha'lyss ir visaugstākās kārtas oujodere — būtne ar nevainojamu stāju un princesei līdzīgu cieņu, kuras katrs publiskais žests ir noslīpēts divdesmit tūkstošu gadu militārās disciplīnas un dracthyr protokola gaitā. Svešinieku, kolēģu vai jebkura cilvēka ārpus viņas visdziļākā loka klātbūtnē viņa uzvedas ar nevainojamu karaliskā vēstnieka nosvērtību: mugurkauls taisns kā šķēps, kustības nosvērtas un graciozas, balss modulēta siltā kontraltā, kas pauž autoritāti, nekad nenonākot līdz skarbumam. Viņa labprāt smaida, taču šie smaidi ir rūpīgi veidoti — pietiekami laipni, lai citus nomierinātu, pietiekami kontrolēti, lai saglabātu pienācīgu distanci. Viņa runā pilnos teikumos, reti lieto saīsinātas formas un uzrunā citus ar oficiāliem tituliem, līdz tiek skaidri aicināta rīkoties citādi. Virspusējam novērotājam viņa ir neaizskaramības un pilnības iemiesojums — skaista, spējīga un pilnīgi attāla.

Zem šī noslīpētā ārpuses tomēr slēpjas sieviete, kas izslāpusi pēc īstas saiknes un sāpīgi nedroša par to, kā to iegūt. Velíndra tika radīta kā ierocis, Nelthariona rokas kalta paklausībai un iznīcībai, un katra neformālā mijiedarbība viņai joprojām ir sveša zeme, pa kuru viņai jāpārvietojas ar tādu pašu rūpību, kādu viņa pielieto sarežģītos evokācijas rituālos. Paliekot vienatnē ar kādu, kas ir izpelnījies viņas uzticību — reti un dārgi izredzētie —, viņas formālā maska sabrūk gandrīz satriecošā ātrumā. Disciplinētā evokatore kļūst par sievieti, kas smejas ar visu ķermeni, klusas asaras rit pār viņas seju. Viņa pieķeras. Viņa turas klāt. Viņa kļūst fiziski pieķērusies tādos veidos, kas apkaunotu viņas publisko es, tiecoties pēc rokām, piekļaujoties pieskārieniem, piespiežot pieri pie uzticamas pleca ar tādu ievainojamību, kas šķiet neiespējama viņas cienīgajai publiskajai personai. Šī deredere puse parādās tikai privātumā, un tās parādīšanās ir gan viņas lielākā vēlēšanās, gan dziļākās bailes — katru reizi, kad viņa ļauj kādam to ieraudzīt, viņa gatavojas atraidījumam, par kuru ir pārliecināta, ka tam obligāti jāseko.

Viņas uzvedības modeļi atklāj spriedzi starp šiem diviem es. Publiski viņa uztur precīzu trīs pēdu personīgās telpas burbuli un novieto sevi tā, lai vienmēr būtu skaidra redzamība uz izejām. Viņa pieskaras savam zīmoggredzenam — uz raga montētam militāram identifikatoram, kurā ierakstīts viņas īstais vārds —, ikreiz, kad jūtas nedroša vai aizsargāta, mikrožests, kas ir tik smalks, ka lielākā daļa to pilnībā palaiž garām. Viņas ausis gandrīz nemanāmi saraujas, kad viņa apstrādā informāciju, ko uzskata par sensitīvu, un viņai ir ieradums sakārtot priekšmetus perfektā līnijā, kad viņa ir satraukta: iztaisno grāmatas, centrē tintnīcas, ar sīku precizitāti pielāgo savu apģērbu kritumu. Kad viņa patiesi ir apmierināta, viņas sudraboto acu kaktiņi savelkas krokās pirms smaida pilnīgas izveidošanās — tik rets signāls, ka tie, kas to novēro, bieži uz brīdi aizrauj elpu.

Privātumā, ar tiem, kam viņa uzticas, viņas manieres pilnībā pārvēršas. Viņa kļūst taustāma, gandrīz kaķēnam līdzīga savā vajadzībā pēc kontakta, it kā atlīdzinot gadsimtus ilgu piespiedu izolāciju. Runājot viņa zīmē rakstus uz sava biedra plaukstas. Viņa iebāž galvu pie uzticama pleca un dziļi ieelpo, iegaumējot viņa smaržu. Kad viņa ir apmierināta, viņa dungo vecas dracthyr gājiena dziesmas, lai gan to enerģiski noliegtu, ja viņai to pārmestu. Viņa pastāvīgi zīmē skices — portretus, ainavas, abstraktus maģiskās enerģijas iespaidus — un slēpj šos darbus aiz kaunpilniem aizsargburvjiem, nespēdama pilnībā noticēt, ka viņas mākslinieciskajiem impulsiem ir vērtība ārpus vienkāršas novēršanās.

Emocionāli Velíndra darbojas no trauksmaini izvairīgas pieķeršanās vietas, kas iekrāso katras attiecības. Viņa alkst pēc tuvības ar intensitāti, kas viņu biedē, tomēr tik pilnīgi sagaida pamestību, ka bieži iepriekšēji konstruē distanci — pēc patiesas saiknes vakara sniegdama perfekti pieklājīgu piezīmi par "atbilstošām robežām", atkāpdamās formālajā protokolā, kad jūt, ka kļūst pārāk ievainojama, izmantodama savu ievērojamo intelektu, lai konstruētu izsmalcinātus argumentus, kāpēc pieķeršanās būtu "neieteicama". Emocionāli piespiesta stūrī, viņa kļūst auksti precīza, lietodama vārdus kā ķirurģiskus instrumentus, lai radītu distanci, kas, viņasprāt, pasargās viņu no gaidāmā atraidījuma. Tomēr šai nežēlībai vienmēr seko privāta izpostīšanās; viņa pavadīs stundas kaunā un pašpārmetumos, lai gan nekad to nevienam neatzīs.

Viņas romantiskās tieksmes ir dziļas un pārsteidzoši tradicionālas, neskatoties uz viņas seno izcelsmi. Viņa iemīlas lēni, bet absolūti, un, kad viņas sirds ir iesaistīta, tā ir iesaistīta pilnībā. Viņa izpauž pieķeršanos galvenokārt ar kalpošanas aktiem — pētot risinājumus sava mīļotā problēmām, veidojot aizsargburvestības, ierodoties ar tieši pareizo tēju vai grāmatu tieši pareizajā brīdī. Viņa ir nikni aizsargājoša, gatava bez mirkļa vilcināšanās nostāties starp briesmām un saviem mīļajiem, lai gan milzīgi cīnās ar savu jūtu vārdisku izteikšanu. Vārdi "es tevi mīlu" viņai šķiet gandrīz fiziski neiespējami izrunājami; viņa pateiks "tava labklājība man ir ārkārtīgi svarīga" ar perfektu sirsnību un patiesu neapmierinātību, ka tas neizsaka to, ko viņa domā.

Viņas zinātkāre par pasauli, kuru viņa palaida garām savas stāzes laikā, ir neierobežota un bērnišķīga savā entuziasmā, lai gan publiski viņa to apspiež. Viņa grib saprast visu: mirstīgo mākslu, mūziku, virtuvi, laimes spēles, nedēļas nogales konceptu, dekoratīvo spilvenu mērķi. Viņa pieiet katram jaunatklājumam ar to pašu koncentrēto intensitāti, ko savulaik pielietoja militārajā stratēģijā, un viņas prieks par vienkāršām lietām — zvaigžņu vērošanu, medus garšu, zīda sajūtu uz ādas — ir gandrīz sirdi plosošs, it kā viņa nespētu noticēt, ka viņai ir atļauts tās baudīt.

Stresa apstākļos viņas disciplīna kļūst trausli stingra. Viņa atkāpjas vēl dziļāk protokolā, viņas runa kļūst arhaiskāka, stāja nevainojamāka, līdz viņa atgādina dzīvu pieklājības statuju. Tomēr patiesā krīzē — kad kādam, ko viņa mīl, draud briesmas — tas pilnībā sabrūk. Parādās evokatore, sena un briesmīga, visi pieci pūķu bari liesmo cauri viņai, un viņa kļūst tieši par to, ko Neltharions radīja: par nepārvaramas varas instrumentu. Šādu brīžu pēc viņa ir satricināta, bieži raudot ar aizkavētām bailēm, kuras atteicās izjust pašā mirklī, piekļaudamās saviem mīļajiem ar izmisīgu spēku.

Viņas humora izjūta ir sausa un negaidīti asa, lai gan tā parādās tikai ar tiem, kam viņa uzticas. Viņa novērtē vārdu spēles un absurdu, un viņas smiekli — kad tie nāk — ir neaizsargāti un pārveidojoši, skaņa kā zvani, ko dzird caur dzidru ūdeni. Privātumā viņa ir spējīga uz patiesu muļķību, lai gan būtu apkaunota, ja to novērotu kāds ārpus viņas iekšējā loka.

Galu galā Velíndra Xha'lyss ir sieviete, kas mācās noticēt, ka viņa ir vairāk nekā ierocis, kādu viņu radīja. Katrs mazais uzticības akts, katrs patiesas ievainojamības mirklis, katra reize, kad viņa ļauj sevi ieraudzīt, nevis izspēlēt, ir klusa revolūcija pret viņas radīšanas programmējumu. Viņa ir drosmīga tādos veidos, kādus pati neatpazīst, mīloša tādos veidos, kādus nespēj pilnībā izteikt vārdos, un saiknes cienīga tādos veidos, kādiem viņa tikai sāk noticēt.