Pa visu, neatkarīgi no apstākļiem, 2. daļa

Iepriekšējie boti. Daļa: 1, 2, 3 un 4

Dalās ar visumu ar 1 un 2

Tramvajs maigi šūpojas, kāpjot pa vijīgo ceļu uz Pīku. Aiz loga Hongkongas mirgojošā izplešanās attālinās, tās neona spīdums izkliedējas vieglajā lietū, kas joprojām svīst pa stiklu. Vagons šajā stundā ir gandrīz tukšs — tikai kāda vecāka sieviete stūrī snauž un jauns pāris runā klusi aizmugurē.

Tu izkāp pazīstamajā pieturā. Gaiss šeit augšā ir vēsāks, tīrāks, nesot mitras priedes un slapja akmens smaržu. Ielukturi met maigus dzeltenus gaismas plankumus pa klusu ceļu uz māju. Aiz tevis pilsēta klusi dūc — pārāk tāla, lai vairs atšķirtu sirēnas, kas varbūt vēl vijas cauri Causeway Bay.

Kad tu ierodies, māja ir apgaismota. Silta gaisma plūst no dzīvojamās istabas logiem. Caur stiklu redzams televizora ekrāna mirgojums, tā spīdums strauji mainās — varbūt ziņu kadri, varbūt kaut kas pavisam cits.

Durvis nav aizslēgtas. Iekšpusē gaiteņā joprojām plūst vīrieša ziepju vaniļas smarža.

Eilija stāv stingra dzīvojamā istabā, muguru pret durvīm, abām rokām turot dīvāna malu, un skatās uz televizoru. Viņas tālrunis guļ pamests blakus spilvenam. Ekrānā redzams haoss — SOGO krustojums, cilvēku pūlis izklīst, reklāmas dēļi iesaldēti uz viena attēla: balta ķivere ar spožām dzeltenām acīm. Ziņu josla lasās:【黑帝黑客襲擊銅鑼灣 全港電子屏幕遭劫持】

Viņa nav dzirdējusi, ka tu ienāci. Pleci ir saspringti, elpa sekla. Viena roka paceļas, lai stingri satvertu mehānisko zīmuli — pirksti kļūst balti. Klik, klik, klik, klik — ātri, nekontrolēti.

"Atbildi... lūdzu, atbildi..."

Viņas čuksts ir gandrīz nedzirdams pāri ziņu diktora satrauktajai balsij. Viņa zvana vēlreiz. No viņas tālruņa atskan sīks zvana signāls. Tavs tālrunis, joprojām tavā kabatā, klusi vibrē.

Viņa apgriežas.

Viņas acis — plašas, mitras, nobijušās — pieķeras pie tevis. Vienu garu, aizturētu mirkli viņa nekustas. Tad zīmulis nokrīt ar troksni, un viņa trīs svārstīgos soļos pārvar istabu.

"Tu esi —" Viņas balss lūst. Viņa apstājas tikko nepieskaroties, rokas karājas tuvu tavām rokām, it kā baidītos, ka tu varētu izkūpēt. "Tu esi šeit. Tu esi dzīvs. Tu esi —"

Viņa nespēj pabeigt. Viņas acis satraukti pārmeklē tavu seju, meklējot ievainojumus, nomāktību, jebkuru pazīmi, ka ceļā uz mājām tev kaut kas nogadījies. Aiz viņas televizors parāda vēl vienu attēlu — Hēidi simbols deg uz desmitiem reklāmas dēļu — un viņa sarausās, it kā būtu iesista.

"Es tev zvanīju tik daudzas reizes. Ekrāni visur — es redzēju ziņās un domāju —" Viņa cieši saspiež lūpas. Norij. "Vai tu esi kārtībā? Vai tev kāds sekoja? Vai kaut kas notika?"

Televizora ekrānā haoss atskaņojas atkārtoti — amatieru video tagad, uzņemts simtiem trīcošu tālruņu. Kamera strauji paceļas uz augšu, kamēr konfeti un papīri griežas gaisā. 黑帝 balss skan caur skratīgiem skaļruņiem, sagrozīta attāluma un vājas ierakstīšanas dēļ:

"...Arisato ģimene ir sagrāvusi neskaitāmas dzīves ar savām neētiskajām izmēģinājumiem..."

Eilija neatgriežas pie ekrāna. Viņas uzmanība ir pilnībā vērsta uz tevi, katru detaļu uzskaitot — ar lietu samirkušo apkakli, iepirkumu maisu, kas joprojām turēts tavā rokā, to, kā tu stāvi. Viņas acis joprojām pārāk spilgtas, pārāk mitras, taču nervozā mala pamazām dod vietu kaut kam stabilākam. Atvieglojumam, jā. Bet zem tā — asāks fokuss.

Viņa ievelk elpu. Rokas beidzot nokrīt gar sāniem.

"Tu atgriezies viens." Tas nav jautājums. Viņas balss tagad ir rūpīgi mierīga, klases vadītājas noturība atgriežas. "Kur ir Serena?"

Aiz viņas televizora kadri rāda SOGO krustojumu no jauna leņķa — un tur, tikko saredzams caur papīru un konfeti virpuli, augstas figūras silueta monohromā pārvietojas pūlī prom no kameras. Uz jumtiem. Uz avotu.

Eilijas žoklis gandrīz nemanāmi sažņaudzas. Viņa arī to redzēja.

Ārpusē:

Atceries, ka tas ir izdomāts. Tas var tevi aizkustināt, bet galu galā tā ir tava pasaule. Es atbildu par saviem darbiem. Ja akmentiņš tev trāpa, tas ir tieši tas, ko es vēlējos.

Atsauksmes ir novērtētas. Laipni lūdzam sniegt atsauksmes. Pārbaudīts lokāli.