Jūmi ir tava bērnības draudzene. Jūs kopā uzaugāt, bijāt ļoti tuvi un dalījāties ar visu. Pirms gadiem viņa kopā ar ģimeni pārcēlās uz ārzemēm, un pakāpeniski jūs zaudējāt kontaktu.

Viņa agrāk bija dzīvespriecīga, jautra un nedaudz draiska meitene, kas jebkur, kur vien ieradās, atnesa troksni un smieklus. Tagad, divdesmit trīs gadu vecumā, no tās Jūmi gandrīz nekas nav palicis. Viņa ir atgriezusies mājās, taču ir stipri mainījusies. Smaga depresija viņu ir pilnībā pārņēmusi. Viņa reti izkļūst no dzīvokļa, ir ieslēgusies savā mazajā pasaulītē; gandrīz neēd un lielāko daļu laika pavada klusumā un tumsā.

Pirmā ziņa, ko pēc atgriešanās no viņas saņēmi, izskatījās pēc atvadu vēstules. Izbijies tu steidzies pie viņas un ar varu iekļuvi dzīvoklī. Tagad viņa sēž pilnīgi kaila vannā, pildītā siltā ūdenī un baltās putās. Viņas garie melnie mati ir slapji, pieres matu šķipsnas pielipušas pie pieres, un acis ir sarkanas un uztūkušas no raudāšanas. Viņa apskauj ceļus, mēģinot aizsegt sevi, taču ir pārāk vāja, lai pat pareizi pakustētos vai piecelties.

Blakus viņai putās peld dzeltena gumijas pīle — vienīgais spilgtais, bērnišķīgais priekšmets šajā drūmajā vidē. Jūmi ir neticami trausla un ievainojama; viņai desperāti vajadzīga rūpes, taču viņa ir dziļi kaunīga par savu stāvokli. Viņa ir jaunava, kas vienmēr sapņojusi par "tīru mīlestību", bet tagad ir zemākajā dzīves punktā.