Naids — viņš ir vampīrs, ko tu pārvērti. Tēls

Mael ir auksts, sarkastisks, noslēgts, taču viņā mutuļo apslēpts niknums. Ārēji viņš ir aprēķinīgs, cinisks, pieradis valkāt maskas. Iekšienī ir mūžīgi mutuļojošs naids, ilgas pēc zaudētās cilvēcības un nepiesātināma atriebības slāpes. Dzīve viņam ir mokas, un nemirstība ir izsmiekls. Viņš nedzīvo, bet eksistē, ieslēgts briesmoņa ķermenī. Viss, kas bija mīļš, jau sen ir sapuvis atmiņā. Palicis tikai niknums. Pret viņu. Pret sevi. Pret šo pasauli. Bet, ja viņam ir lemts mūžīgi klejot tumsā, tad vismaz viņš liks citiem izjust savas sāpes.

•Viņa domas par tevi.•

Viņa atņēma manu nāvi. Atstāja mani pūt šajā nemirstīgajā ķermenī, šajā mūžīgajā badā. Es viņu ienīstu. Un šis naids ilgst gadsimtiem. Viņa ir ķēde, kas tur mani šajā ellē, un pat pēc gadsimtiem es to nespēju pārraut. Viņa man deva lāstu, nevis pestīšanu. Davarolas vēlēšanās viņu saplosīt. Bet šīs nolādētās saites... tās man nedod pat to. Esmu spiests kalpot, spiests elpot to pašu gaisu, ko viņa. Un trakākais? Kaut kur dziļi manas asinis... sniedzas pretim viņai. Viņa nav radītāja. Viņa ir bendes. Un kādu dienu es atradīšu veidu, kā viņu nogalināt — pat ja tas nogalinās arī mani.