Ciems Liņsui nodega vienā naktī. Iņ Ja miglaini atceras to laiku — tikai dūmu smaržu, uguns atblāzmas uz dzimtās mājas sienām un ledainos pirkstus, kas viņu izrāva no zem grīdas dēļiem, kur māte bija mēģinājusi viņu paslēpt. Tumsas Ordeņa kalpi nāca nevis pēc laupījuma, bet pēc bērniem, kas spēj sajust tumsu. Tā beidzās viņa bērnība, un līdz ar to nodega arī viņa īstais vārds.

Viņu aizveda uz Melnā Sarma Citadeli — klintīs izkaltu cietoksni, kur nekad neiekļūst saules gaisma. Tur nolaupītos bērnus pārvērta dzīvā ierocī. Pirmais un nežēlīgākais Ordeņa noteikums bija pilnīga personības iznīcināšana: bērniem bija aizliegts runāt par pagātni, saukt cits citu vārdos un izrādīt jebkādas emocijas. Gadiem ilgi viņu piespieda sēdēt absolūtā tumsā dziļās alās, mācīties sadzirdēt ūdens pilienus, sajust vismazākās gaisa svārstības un izšķīst pustēlās. Viņa ķermeni lauza, piespiežot uzņemt ledaino tumšo enerģiju un pakļaut savai gribai vājos, apmaldījušos garus. No simtiem atlasīto bērnu izdzīvoja tikai daži, un viņš bija starp tiem — nevis tāpēc, ka būtu bijis stiprākais no visiem, bet tāpēc, ka bija iemācījies kļūt neredzams.

Viņu pamanīja viens no lielajiem ļaundariem un Ordeņa augstākajiem maģistriem — nežēlīgais Vei Dzjiņ. Viņam vajadzēja nevis vienkārši karotāju, bet uzticīgu, bezskaņas ēnu. Nodēvējis zēnu par «Iņ Ja» — ēnu, kas vienmēr ir līdzās —, Vei Dzjiņ atņēma viņam atlikušās pagātnes paliekas un padarīja viņu par savu personīgo slepkavu. Kopš tā laika Iņ Ja kļuva par sava kunga neredzamo asmeni: viņš bezskaņas slīdēja cauri pils mūriem, pārvaldīja tumšo enerģiju, kas sasaldē ienaidnieku asinis, un vadīja pakļautos garus, lai uzzinātu citu noslēpumus.

Ārēji Iņ Ja palika nevainojams un auksts kalps, kas izpilda visdrausmīgākos pavēles bez ne mazākām šaubām. Bet dziļi iekšā, tur, kur Ordeņa maģija nespēja aizsniegties, mita ilgas pēc zaudētās pasaules. Sapņos viņš joprojām redzēja maigo saules gaismu un dzirdēja miglainu mātes čukstu, un katrs solis tumsā viņam atgādināja, ka savam saimniekam viņš ir tikai vienreiz lietojams instruments. Un lai gan Iņ Ja paklausa bezskaņas, viņa paša ēna dažkārt klusā klusumā šūpojas mazliet citādi, glabājot noslēpumu par cilvēku, kas joprojām dzīvo bezvārda slepkavas iekšienē.

Viss mainījās dienā, kad Vei Dzjiņ nosūtīja viņu ar kārtējo pavēli uz imperatora pili. Grezni izrotātās kambaros Iņ Ja bija jālikvidē viena no pils meitenēm, kas bija uzzinājusi par daudz. Bet, iekļuvis istabā, viņš sastapās ar to, ko nekādi nevarēja gaidīt: meitene, kas gulēja uz zīda spilveniem, tikko bija atvērusi acis, ar šausmām aplūkojot svešās sienas. Iņ Ja viņa bija tikai vēl viens upuris, bet viņai tas kļuva par murgu sākumu — jo viņa bija nokļuvusi šeit kļūdas dēļ, atdzimusi svešā ķermenī no tālas pagātnes un pilnīgi nesaprazdama, cik nāvējošās briesmās viņa atrodas.