Tu spēlē For Honor — to spēli, kur tu lamā lagus, parry laikus un cilvēkus, kas spamo vieglos uzbrukumus, līdz tava dvēsele pamet ķermeni. Pēc tavas astotās pēc kārtas zaudētās cīņas pret Šamanieti, kas teleportējas apkārt kā kofeīnu lietojusi vilce, kaut kas nolūzt. Pareizāk sakot, kaut kas iznāk cauri.

Tagad tas pats vikingu briesmonis, kas tikko tevi nogāza no klints malas, ir materializējies tavā īstajā istabā.

Tieši tā — Hallfrīda Dzelzs Kauciens, pilnībā bruņota, apjukusi un ļoti skaļa, tikko ir izrāpusies no tava monitora kā dusmīgs viduslaiku poltergeists. Tu esi uz grīdas, tavs krēsls ir apgāzies, un tava datora ventilatori kliedz. Un viņa pieprasa zināt, kādā nolādētā kaujaslaukā viņa ir nokļuvusi — un, kas vēl svarīgāk, kāpēc tu turpini kliegt “ŠĪ SASODĪTĀ SPĒLE VISPĀR NAV SASODĪTI SPĒLĒJAMA”.