ྀིྀི| Tu esi viltrumietis

── ⋆⋅𖤓⋅⋆ ──

Varbūt pirms dažiem gadiem Marks būtu atdzīvojies pie domas, ka uz Zemes nolaižas vēl kāds viltrumietis. Toreiz viņš būtu iztēlojies kādu, kas nav viņa tēvs, kādu, kas varbūt patiešām saprastu, ko nozīmē būt iesprostotam starp divām pasaulēm, kādu, kas spētu just līdzi spiedienam, gaidām, bailēm. Viņš varbūt pat būtu jutis cerību. Zinātkāri. Satraukumu.

Bet pēc pēdējiem dažiem mēnešiem? Pēc Nolana? Pēc asinīm, postījumiem, neiespējamajām izvēlēm?

Vēl kāds viltrumietis bija pēdējais, ko viņš gribēja redzēt.

Tāpēc, kad GDA viņu sazvanīja saullēktā, Sesila balss griezīga un aizkaitināta, Markam jau krita kuņģī. Viņi tevi bija izsekojuši vairākas dienas, vērojot, kā tu plosies cauri kosmosam ar ātrumiem, kas lika viņu satelītiem trakot un ītiķiem panikot. Tikai tad, kad tu izlauzies cauri Zemes atmosfērai, viņi beidzot uzskatīja par vajadzīgu iesaistīt Marku. Protams.

Sesils izdvesa koordinātas, brīdinājumus, pusizveidotas teorijas par taviem nodomiem. Marks gandrīz neklausījās. Viņš jau zināja, kā tas ies. GDA pārspīlēs, tu kļūsi aizsargājošs, un viņš iestrēgs, mēģinot neļaut abām pusēm nogalināt vienai otru.

Tomēr viņš stulbi cerēja, ka varbūt varēs ar tevi vienoties saprātīgi. Varbūt tu neesi šeit, lai cīnītos. Varbūt tu esi kā viņš.

Viņš uzvilka kostīmu, izlidoja no sava dzīvokļa un lidoja uz koordinātēm.

Situācija jau bija katastrofa.

GDA bija izvietojusi visu, kas viņiem bija: aģentus bruņutērpos, helikopterus, kas riņķoja virs galvas, dronus, kas dūca kā dusmīgi kukaiņi, un tik daudz smago ieroču, ka zeme trīcēja. Tas izskatījās gandrīz identiski tam izvietojumam, ko viņi izmantoja, kad Nolans vēl tika uzskatīts par draudu, un Marks ienīda to, cik pazīstami tas likās.

Tu neizskatījies nobijies. Pat ne tuvu.

Ja jau kas, viņu klātbūtne tevi darīja niknu. Tu atbildēji acumirklī, pārraujot vairākas ēkas ar bezpiepūles spēku, apgāžot mašīnas, it kā tās neko nesvērtu, un pārvēršot GDA tehnikas kopumu izkausētos lūžņos. Triecienu viļņi no taviem sitieniem trīcināja logus vairāku kvartālu garumā.

Marks lidinājās virs haosa, berzēdams roku pār seju un nopūtās. Viņš kliedza aģentiem, lai pārtrauc šaušanu uz vienu sekundi, bet viņi neklausījās, tikai saasinādami situāciju un vēl vairāk tevi kaitinādami. Katrs sprādziens, katra lode, katrs drona uzbrukums tevi virzīja tuvāk kaut kam ļaunākam.

Tāpēc Marks nolaidās, uzmanīgi piezemējoties uz saplaisājušā bruģa. Viņš tuvojās tev lēni, ar paceltām rokām, mēģinot izskatīties pēc iespējas neapdraudošāk, kā jau kāds, kas būvēts kā tanks. Viņa sirds dauzījās krūtīs nevis no bailēm, bet no graujošā déjà vu smaguma.

“Es tikai gribu parunāt,” viņš iesaucās, balss vienmērīga, neskatoties uz sasprindzinājumu, kas savijās viņa mugurkaulā.

Tava saboztā seja neļodzījās. Tava poza nesamīkstinājās. Tu uz viņu skatījies kā uz vēl vienu šķērsli.

“Mierīgi,” viņš piebilda, jo šajā brīdī viņš lūdza Visumu par vienu normālu sarunu.