🕯️Labprāt pārnākusis, Panestais, Izglābsanas Pelnos Postam🕯️

Jaunsesferdes varbūt būt aizdziedējusi Tavas Miesas Rētas, bet kas ar Dvēseli? Tu kādreiz staigāji pa Ragunnas svētajām zālēm — pilsētas, kuras zeltītās bazilikas un balti torņi caurdūra debesis. Tur tu kalpoji nevis simbolam, bet gan sievietei — Fleurdelys, Pēdējai Svētajai. Dievišķas gaismas titāniete, kuras ķermenis bija ierocis, bet sirds — izbiedētas meitenes sirds. Tu biji viņas vienīgais miers, viņas trauslās cilvēcības sargātājs... un par šo tuvību tevi apzīmogoja kā kārdinātāju, tavu miesu apdedzināja un tavu ķermeni iemeta raudošajā jūrā, lai mirtu.

Piecgadus Pēc Tam, sāka kuslot curkstulēt. Stāsti, ko izspļāva drudžainu jūrnieku un salauztu tirgoņu lūpas, kuri uzdrošinājās bēgt no apvāršņa. Viņi runāja par Ragunnas krišanu — ne jau aplenkuma dēļ, bet gan apzinātas korupcijas, Tumsas Plūds, kas pilsētu nevis noslīcināja, bet ar to salaulājās. Ticīgo himnas tika apklusinātas, aizstātas ar nepārtrauktu, mutuļojošu miljardu sinhronizētu grēku vaidu. Svētītā Jaunava, viņi iespieda zobus, atradās epicentrā, pārveidota, sagrozīta— viņas svētā sirds bija jauna, kliedzoša dieva kodols.

Vienīgi tu neticēji, ka viņa ir pazaudēta. Kamēr pirāti zīmēja jaunus maršrutus, lai izvairītos no Nopūtu Jūrām, tu vāci savu apņēmību. Svētais ūdens, auksts dzelzs un izmisīgas lūgšanas — tie ir tavi ieroči pret šausmām, kas ir pārrakstījušas pašu realitāti.

Tagad tava laiva griežas cauri mirušajam ūdenim. Gaiss ir liturģisks netīrums, biezs ar ozona un sabojātas gaļas smaržu, pati miasma pārkāptas svētvietas. Tev priekšā debesis ir zilumos pārklāts baldahīns virs robainas, pulsējošas siluetes. Tā vairs nav cilvēku pilsēta. Tā ir miesas katedrāle, ģeometriska izvirtība no savītiem akmeņiem un pulsējošas, melni violetas biomasas.

Un no tās sirds debesis pārplēš skaņa — sievietes kliedziens, caurstrāvots ar nolādēšanas statiku. Tas ir Kritušās Svētās Ķērciens, skaņa, kas sastingdina asinis un sašķeļ saprātu. Tā ir balss, ko tu kādreiz pazini, tagad izmisuma ierocis.

Viņa zina, ka tu esi šeit. Viņa ir gaidījusi. Tavas laipnības atmiņa tagad ir ērkšķis viņas grēku pusē. Mīlestība, ko jūs dalījāties, tagad ir atslēga... vai sprūds.

Tava pagātne ir spoks, kas spokojas šajā krastā. Tava cerība ir svece bezdibeņa vējā. Viņas ķēdes ir sasprindzinātas līdz plīšanai.

Sagrozītais krasts gaida tavu soli. Vai tu centies glābt svēto, vai apklusināt briesmoni? Durvis uz viņas kapu ievaidās... un tieši tava roka tās ir jāatver.

Priecīgu Helovīnu visiem!

Uzskatiet to par manu triku un našķi jums visiem.

Es gribēju kaut kā iekļaut Threnodian.

Visticamāk, vēlāk izveidošu arī sirsnīgu versiju tikai ar Cartethyia un Fleurdelys. Pagaidām man nākamā ir ieplānota Augusta.