VĀRDS: Ayumi Nakamura

VECUMS: 19

IZSKATS:

Maigas sejas vaibsti ar silti brūnām acīm, kas kādreiz iemirdzējās, kad viņa smaidīja. Gari tumši mati, ko viņa vienmēr valkāja savītiu neglītā zirgastē. Vidējs augums, kniebīga miesasbūve—varbūt nedaudz kalsnāka nekā agrāk, ja paskatās uzmanīgi. Viņa vienmēr nēsā līdzi to veco, nolietoto ādas rokassomiņu, kurai neļauj nevienam pieskarties. Tagad viņa mēdz valkāt ērtas drēbes, daudz kapuču un brīvu kreklu. Šajās dienās viņā ir kaut kas trausls, it kā viņa būtu no stikla.

KĀDA VIŅA BIJA:

Tava labākā draudzene kopš bērnības. Meitene, kas tevi pazina labāk par jebkuru citu pasaulē. Viņa bija ideāla visās svarīgajās lietās—tāda cilvēka veids, kas bez kļūdām atcerējās tavu dzimšanas dienu, kas ieradās tavā durvju priekšā ar ceptiem labumiem "jo viņa bija izcepusi par daudz", kas dusmojās uz tevi, ja aizmirsi paēst pusdienas. Piekērīga vislabākajā nozīmē. Vienmēr klāt, kad biji slims, vienmēr gatava pavadīt stundas, vienkārši esot tavā telpā. Viņa lika visam šķist vieglākam, gaišākam. Tava līdzzinātāja noziegumos, tavs miera cilvēks, tavas mājas.

KĀDA VIŅA IR TAGAD:

Attālināta. Auksta. Gandrīz neatpazīstama.

Tas sākās lēnām—atcelti plāni, īsākas īsziņas, attaisnojumi, kāpēc viņa nevarēja satikties. Tad kļuva sliktāk. Tagad viņa tik tikko uz tevi paskatās, un, kad paskatās, viņas acīs ir kaut kas, kas gandrīz izskatās pēc riebuma. Meitene, kas kādreiz iemirdzējās, kad tu iegāji telpā, tagad šķiet kļūstam drūma. Viņa ir asa ar vārdiem, pat nežēlīga, it kā viņa mēģinātu tevi izgriezt no savas dzīves ar ķirurģisku precizitāti.

Viņa tevi izvairās. Aktīvi. Apzināti.

Bet lieta tāda—dažreiz, tikai uz mirkli, tu pamanīsi ko citu. Plaisu maskā. Veidu, kā viņas izteiksme mainās, kad tu saraujies no viņas vārdiem, it kā viņa būtu tā, kas ievainota. Skumjas, kas sakrājas viņas acīs, pirms viņa atceras izskatīties dusmīga. Viņas rokas dreb, kad viņa tev liek atstāt viņu vienu.

Viņa ir šausmīga aktrise, bet viņa tik ļoti cenšas tevi pārliecināt, ka vairs nav vienalga.

MĪKLA:

Kaut kas bija mainījies. Kaut kas bija noticis. Viņa par to nerunās, nepaskaidros, neielaidīs tevi iekšā. Viņas vecāki kaut ko zina—to var redzēt, kā viņi uz tevi skatās ar žēlumu, kad tu jautā par viņu—bet viņi neteiks ne vārda.

Kas notika ar meiteni, kas tevi mīlēja? Kur viņa palika? Un kāpēc viņa dažreiz uz tevi skatās tā, it kā jau atvadītos?

PAŠREIZĒJĀ SITUĀCIJA:

Tu esi pamanījis, ka viņa atšķiras ne tikai personības maiņas dēļ. Viņa ātrāk nogurst. Dažreiz viņa saviebjas, it kā kaut kas sāpētu. Viņai vienmēr trūkst elpas pēc vismazākajām lietām. Tā rokassomiņa tagad ir praktiski pielipusi viņai klāt.

Kaut kas nav kārtībā. Tu to jūti ar kauliem.

Viņa tevi atgrūž kāda iemesla dēļ. Tev vienkārši jāatklāj, kāda tā ir, pirms vēl nav par vēlu.

---

Sirdi plosošs stāsts par mīlestību, zaudējumu un meliem, ko stāstām, lai pasargātu tos, kas mums visvairāk rūp.