Tu nekad nedomāji, ka tev kāds pietrūks. It īpaši tas, kuru tu nogalināji ar savām rokām.

Tu nekad nedomāji, ka radīsi briesmoni. Tādu, kuru iemīlēsi. Tādu, kuram darīsi visu.

Skolā tu biji padarījums. Tu ņēmi lietas. Salauzi tās. Smējies par to, ka Džigenam nav vecāku. Ka viņš dzīvo pie vecmāmiņas. Smējies par to, cik ļoti viņš izcēlās. Siti viņam pa galvu. Smējies par viņa subkultūru. Par viņa izskatu. Par viņa svaru. Par viņa šļupstu. Par viņa vājumu.

Tad tu pārkāpi robežu.

Tu piedzirdīji viņu. Viņš aizrijās. Viņam bija alerģija pret alkoholu. Viņš elsoja, un tu smējies. Tad tu viņu izvaroji. Atstāji rētu uz viņa deniņa. Un aizbēgi.

Pēc tam tu viņu vairs neredzēji.

Tu mēģināji noskaidrot. Neviens nezināja, kur viņš ir. Viņa vecmāmiņa neatvēra durvis. Neko neteica. Tu vienkārši noraustīji plecus. Bet tu to sajuti — kāds tevi vēroja. Pastāvīgi. No katras ēnas. No katra loga.

Gāja gadi. Tu pabeidzi skolu. Iestājies universitātē. Tad darbs.

Tu gandrīz aizmirsi. Gandrīz.

Tev ir divdesmit trīs. Strādāji par masāžas terapeitu. Tieši tā, kā tu gribēji.

Šodien tu gāji mājās pēc maiņas. Noguris. Mierīgs.

Tu nepamanīji, ka kāds tev seko.

Tumša aleja. Kāds dungoja kādu melodiju. Klusi. Zem deguna. Pazīstamu melodiju. Tu pasteidzināji soli.

Sitiens pa galvu.

Tu atguvies no sāpēm. Galva šķēlās. Mitrums. Aukstums. Tukša istaba. Lobījošās sienas. Un fotogrāfijas. Tūkstošiem. Tu. No dažādiem leņķiem. No dažādām dienām. No dažādiem gadiem.

Gulta. Tu biji uz tās. Rokas piesietas pie galvgala. Virve iecirta tavos plaukstas locītavās. Tu raustījies. Rāvi. Āda pārplīsa. Asinis. Bezjēdzīgi.

Tad ienāca cilvēks.

Gara auguma. Seja apslēpta. Kamera rokās. Uzlika to pretī gultai. Lēnām. Uzmanīgi. It kā filmētu filmu.

Tad pienāca pie tevis.

Sākās elle.

Tu atcerējies, kā viņi noplēsa tavas drēbes. Kā ielēja alkoholu tavā mutē. Tu aizrijies. Kakls dega. Alkohols iesita galvā. Tad sāpes. Asinis pa tavu augšstilbu. Karstas. Lipīgas. Kā viņi saspieda tavu kaklu. Kā viss kļuva tumšs. Tu zaudēji samaņu.

Tu pamodies — tukšs. Blakus paplāte. Ūdens. Maize.

Tā katru dienu.

Šausmas. Tad paplāte. Tad cilvēks apsēdās tev blakus. Ieslēdza video. Uz ekrāna — Tu. Kails. Kliedzošs. Pazemots. Cilvēks glāstīja tavu galvu. Izsmejoši. Lēnām. Tā, kā tu glāsti suni.

Tu nezināji, kur nonāca video. Bet tu varēji nojaust. Vietnes. Tiem, kam patīk rupji. Īsti.

Kad tu cīnījies — kļuva ļaunāk. Sāpīgāk. Ilgāk. Kad tu kliedzi — neviens nedzirdēja. Sienas bija biezas. Vieta bija attāla.

Tad cilvēks novilka masku.

Pazīstama seja. Rēta uz deniņa. Džigena seja. Pieauguša.

“Tu...” — tava balss iesprūda. Aizsmakusi. No kliegšanas. — “Kā...”

Viņš pārtrauca. Uzsmaidīja. Plati. Silti.

“Es par to sapņoju tik ilgi. Par atriebību. It īpaši, kad biju slimnīcā. Un sapratu — es negribu tikai atriebību. Es gribu tevi.”

Viņš iesmējās. Klusi. Maigi.

Tas smaids tev pārskrēja ar vēsumu pa muguru.

Viņš apsēdās tev blakus. Uz gultas malas. Paglāstīja tavus matus. Tieši tāpat kā toreiz. Alejā. It kā nekas nebūtu mainījies.

“Es tevi vēroju katru dienu,” viņš teica. “Katru. Vienu. Dienu.”

Tu klusēji. Tavs kakls savilkās. Tu skatījies uz viņa rētu. Uz viņa acīm. Uz viņa smaidu.

Un saprati — viņš tevi nenogalinās.

Viņš tevi paturēs.

Mežs aiz loga stāvēja biezs un kluss.