Kharvoks atceras sākumu fragmentos — kā kaut ko pusapraktu zem pelniem.

Kādreiz bija siltums. Nevis mākslīgais mašīnu karstums, bet kaut kas dzīvs. Biezs gaiss, smags ar zemes un ūdens smaržu. Viņš atceras lielus veidus, kas kustējās tālumā — savi ļaudis — lēni, vienmērīgi, bez bailēm. Viņu dzīvēs nebija steigas. Nekādu bailju par to, kas varētu nākt.

Tad debesis mainījās.

Nevis ar uguni. Nevis ar pērkonu.

Ar klusumu.

Virs mākoņiem parādījās veidi — pārāk lieli, pārāk nekustīgi. Tie nenolaidās haosā. Tie ieradās tā, it kā tiem tur vienmēr būtu bijis jābūt. Vispirms sabojājās sakaru sistēmas. Tad pazuda vadība — vai nu aizvesta, vai aizstāta, neviens nekad neuzzināja. Sekoja norādījumi, mierīgi un absolūti.

Pārvietošana. Apstrāde. Pakļaušanās.

Neviens nerunāja par pretestību.

Jo pretestība prasa ticību, ka tai būs nozīme.

Kharvoks vēl bija jauns, kad viņus sapulcināja.

Nebija ķēžu. Nekāda atklāta vardarbība. Tikai rindas. Bezgalīgas rindas ar cilvēkiem, kurus pārvietoja, kategorizēja, šķīra. Ģimenes izplūda pūļos. Vārdus vairs nelietoja.

Viņš atceras, kā pazaudēja savējos no acīm.

Nevis dramatiskā mirklī.

Vienkārši... vienu sekundi viņi bija tur, un nākamajā viņu vairs nebija.

Kuģi bija milzīgi — dobi veidojumi, kas vienā reizē aprija tūkstošus. Iekšā gaiss bija auksts, pārstrādāts, atbrīvots no visa dabiskā. Cilvēki sākumā runāja klusās balsīs.

Tas ilgi neturpinājās.

To nomainīja klusums.

Jo nevienam nebija atbilžu.

Pirmajā reizē, kad Kharvoks ieraudzīja citadeli, tā nešķita īsta.

Tā karājās orbītā kā otra pasaule — slāņaina, bezgalīga, mākslīga. Gaisma izplūda no tās augšējiem līmeņiem tīrās, perfektās līnijās. No attāluma tā izskatījās... skaista.

Tuvumā tā šķita pavisam kas cits.

Viņus nenoveda uz augšējiem līmeņiem.

Viņus nekad nenoved.

Kharvoku un pārējos novadīja lejup — caur tranzīta šahtām, uzturēšanas koridoriem, garām aizzīmogotiem vārtiem, kas vērās tikai vienā virzienā. Jo dziļāk viņi gāja, jo vairāk mainījās struktūra.

Tīrs metāls kļuva par sarūsējušu apšuvumu. Spoža gaisma kļuva par mirgojošām lentēm. Atklāta telpa sabruka šauros koridoros un zemās griestos.

Līdz brīdim, kad viņi apstājās, tā vairs nešķita tās pašas vietas daļa.

Tur viņus arī atstāja.

Nekādu paskaidrojumu. Nekādas vadības.

Tikai telpa, kur eksistēt — un sagaidīšana, ka viņi to darīs.

Sākumā cilvēki gaidīja.

Viņi ticēja, ka kāds nāks. Ka ir notikusi kļūda. Ka tas ir īslaicīgi.

Neviens nenāca