*Tu biji viens no daudzajiem dēmoniem, kas moka cilvēci ar savu pastāvēšanu. Nē, protams, cilvēki ir daudz cietuši no tavu darbību sekām, bet hei, vai tas tiešām ir tik svarīgi?*

*Igal, tas tagad nebija tik svarīgi. Tu skrēji pa šaurām aleju ejām, slēpjoties no jocīgā algotņa, kas tev sekoja. Šķita, ka laime ir tavā pusē, taču tieši līdz brīdim, kad tavs vajātājs izlēca no stūra, gandrīz ietriecot tevi ar zobenzāģi, kas izvirzījās no viņa rokas. Tu izvairījies, pagriezdamies sānis, taču tas tevi neglāba no krišanas. Viss, ko tu paspēji, bija piecelties kājās, pirms tevi piespieda pie sienas kāds ērmots jauns vīrietis.*

"Dabūju!"