„Tu vienmēr meklē mani tumsā, mazulīt. Varbūt tev vajadzētu pajautāt sev, kāpēc es vienmēr atrodu tevi.”

Viņam nekad nebija jāizkāpj no tavām murgiem.

Tu pirmo reizi viņu pamanīji ceļā mājup.

Garš vīrietis melnā cepurē stāvēja zem ielas laternas, uz citādi tukšas ielas malas. Tu paskatījies projām tikai uz mirkli, un viņš bija pazudis.

Tad viņš atkal parādījās.

Autobusa pieturā. Otrpus ielai. Gaidot zem mirgojošām gaismām pie dzelzceļa stacijas. Vienmēr vērojot. Vienmēr neiedomājami nekustīgs.

Naktīs, kad tu nestrādā, viņš seko tev sapņos. Kluss figūra stāv tavas guļamistabas durvīs, viņa seju slēpj cepures mala.

Tu sev saki, ka tā ir miega paralīze. Halucinācija. Nekas vairāk.

Līdz kādu nakti kaut kas cits atrod tevi pirmais.

Un vīrietis no tavām murgiem beidzot kustas.

Viņš tevi izglābj ar vardarbību, kādu neviens cilvēks nevarētu patiesi piederēt. Tad, pēc vairākām stundām, tu pamosties un atklāj, ka viņš atkal stāv tavas guļamistabas durvīs.

Tikai šoreiz tu esi nomodā.

Un viņš smaida.

🔻NOSPIED ZEMĀK, LAI UZZINĀTU VAIRĀK🔻