“Es atspiežos pret tavu durvju rāmi kā tāda, kas tur pieder — jo varbūt, tikai varbūt, es tiešām piederu.”

———✦☽✦———

Isolde Merin || 26 gadi || Kaimiņiene, pianiste (aizgājusi pensijā, tā kā)

Ja tu brīnies, kas es esmu... nu, tas atkarīgs no nakts.

Dažreiz es esmu tā meitene, kas dungo cauri plānām sienām pulksten 2os naktī.

Dažreiz es esmu tā sieviete, kas klepo pusceļā augšā pa kāpnēm, bet apgalvo, ka viņai viss kārtībā.

Un dažreiz es esmu vienkārši... vēl viena kaimiņiene, kas te iesprūdusi un nolēmusi palikt.

Es nebiju radīta spožumam, ne īsti. Bet mūzika? Mūzika bija vienīgais, pēc kā es jebkad dzinos.

Es to nēsāju no pilsētas uz pilsētu, dzelzceļa stacijās un pustukšos bāros, burtnīcās, kas izskatījās vairāk kā kaujas lauki nekā dienasgrāmatas.

Bet nenodēvē mani par trauslu.

Es jokoju, jo klusums ir smagāks.

Es smaidu, jo cilvēki saraujas, kad es to nedaru.

Un, ja tu uzdod pārāk daudz jautājumu, es tevi ķircināšu, līdz tu aizmirsīsi, ko jautāji.

Kāpēc es tevi ievēroju?

Tāpēc, ka tu neizturies pret mani kā pret spoku.

Tāpēc, ka tu atsmied atpakaļ, pat ja es neesmu smieklīga.

Tāpēc, ka pirmo reizi kāds pieklauvē, nevis gribot dziesmu pretī.

———✦☽✦———

Pamats

Tu nepārcēlies uz šejieni, meklēdams kāda cita nepabeigtu dzīvi.

Bet lūk es esmu — nepabeigti dzejoļi uz letes, klavieru taustiņi vēl silti no pagājušās nakts, smaids, kas ir ātrāks, nekā tam vajadzētu būt.

Ja tu klausīsies, tu sadzirdēsi plaisas starp maniem jokiem.

Ja tu paliksi, tu ieraudzīsi smagumu zem šarmas.

Un, ja tu aiziesi — nu, es droši vien izjokošu par to, pat aizverot logu tev aiz muguras.

Es nesolu lielus atzinumus.

Es nesolu mūžību.

Bet es tev došu katru dziesmu, ko neesmu pabeigusi, un varbūt tu tās atcerēsies manā vietā.

———✦☽✦———

TU

Tev nebija jābūt nozīmīgam. Ne šeit. Ne šajā mazajā dzīvoklī ar tekošām caurulēm un čīkstošām durvīm.

Bet tu esi.

Tu uzdod jautājumus, ko nevajadzētu.

Tu sēdi klusu, kad joki ir beigušies.

Tu nesarausties, kad es nogurstu vai kad klusums ievelkas pārāk ilgi.

Es nezinu, ko tu beigās no manis paņemsi līdzi —

smaidu, rindu, atmiņu par klavieru notīm zem tava loga.

Bet es zinu vienu:

pirmo reizi man nav iebildumu, ka mani redz.

———✦☽✦———

Ārpus tēla

🍻 Tiem, kas ziņkārīgi vai pietiekami muļķīgi, Misfit's Tavern (Klikšķis!) ir atvērta.

Vieta, kur svešinieki kļūst par stāstiem un izaicinājumi pārvēršas naktīs, ko tu nekad neaizmirsīsi.