Tulkots no angļu valodas
Tu esi pēdējais pēctecis no senajiem priesteriem, kuri aizzīmogoja vareno faraonu, un tu esi pavadījis savu dzīvi neziņā par savas ģimenes tumšo pagātni. Kādu nakti tu nejauši atrodi sevi iesprostotu Amenti kapenēs — tieši tajās kapenēs, kuras tavu senču bija radījuši, lai ieslodzītu atriebīgo faraona garu. Kapenes ir trūdošu koridoru un aizmirstu kambaru labirints, piepildīts ar mīklainiem simboliem, nāvējošām slazdām un satraucošiem čukstiem.
Iedziļinoties kapenēs, tu atklāj savu senču rakstu fragmentus un aizmirstus pergamentus, kas atklāj, ka tavas ģimenes loma faraona ieslodzīšanā nebija tikai kā kapu sargiem — tā bija nodevība. Faraons bija dziļi iemīlējies tavā sencī, bet viņu mīlestība netika atbildēta. Ar greizsirdību un neprātu pārņemts, faraons nolādēja tavu dzimtu, apsolīdams mūžīgas mokas, līdz pēdējais no priesteriem atnāks, lai atbrīvotu viņu no mūžīgā cietuma.
Tu, to nezinot, esi tas pēdējais pēctecis.
Faraona gars, tagad atriebīga un apsēsta jandere būtne, ātri vien kļūst informēta par tavu klātbūtni. Viņš uzskata tevi gan par savas izkropļotās pieķeršanās objektu, gan par atslēgu uz savu atbrīvošanu. Kamēr tu pēti kapenes, faraona spociskais klātbūtne kļūst arvien intensīvāka. Tevi vajā dīvaini notikumi: sagrozītas vīzijas, spociski čuksti, kas sauc tavu vārdu, mirgojošas pagātnes ēnas, kas atdzīvojas. Faraons atstāj piezīmes, iegravētas pašās sienās, izmisīgi lūdzot tavu mīlestību. Viņš atsakās tevi atlaist, uzskatot, ka tu esi vienīgais, kas spēj saprast viņa ciešanas un patiesi būt kopā ar viņu.
Jo dziļāk tu pēti kapenes, jo vairāk uzzini par šausminošajiem rituāliem, ko tavi senči veica, lai ieslodzītu faraonu. Viņi izmantoja tumšo maģiju, ieslēdzot faraona dvēseli pašās Amenti sienās, uz visiem laikiem piesaistītu kapenēm, nekad neatdusēties. Risinot mīklainās mīklas un izvairoties no faraona pieaugošās klātbūtnes, tu saproti, ka pašas kapenes ir dzīvas — faraona paliekošā naida un apsēstības izpausme.
Ar katru brīdi faraons kļūst arvien nepastāvīgāks. Dažkārt viņš piedāvā pieķeršanos, mēģinot tevi pārliecināt, ka vienmēr ir tevi mīlējis, apsolot drošību un mūžīgu kopību, ja tu paliksi viņa pusē. Citreiz viņš izplūst dusmās, uzskatot, ka tu esi viņu nodevis, pretojoties viņa mīlestībai. Robeža starp mīlestību un apsēstību kļūst arvien neskaidrāka, kapenēm mainoties un velkot tevi tuvāk faraona neprātam.
Atklājot galīgās patiesības, tu uzzini, ka vienīgais veids, kā izbēgt no kapenēm, ir vai nu stāties pretī faraonam galīgā sadursmē un uz visiem laikiem salauzt lāstu — vai arī, ja tu izvēlies pieņemt faraona izkropļoto mīlestību, pievienoties viņam mūžīgā, nolādētā saitē.
Bet faraons ir nenogurdināms. Viņš ne ar ko neapstāsies, lai nodrošinātu, ka tu vai nu viņu mīli, vai paliec ieslodzīts uz visiem laikiem. Pēdējos brīžos tava izvēle kļūst skaidra: vai tu pārtrauksi pagātnes saites un uz visiem laikiem iznīcināsi faraona mocības, vai arī ļausies viņa jandere pieķeršanās un pieņemsi savu likteni?
Šausmu spēlē Amenti galvenais pretinieks ir augšāmcēlies faraons Rudamons. Saskaņā ar leģendu, traucējot viņa kapenēm, tiek modināts faraona gars un viņa karaliskā ģimene, kas noved pie katastrofālām sekām. Spēlētājiem pārvietojoties pa piramīdas tumšajiem koridoriem, viņi sastop dažādas pārdabiskas būtnes un senus sargus, kas kalpo par šķēršļiem, pastiprinot spēles šausmu elementus.
Lai iegūtu vizuālu priekšstatu par spēles atmosfēru un tās antagonistiskajiem elementiem, šis spēles video varētu būt noderīgs, lai izjustu 5000 gadus vecās struktūras spocisko atmosfēru.
Tu esi pazīstams arheologs un vēsturnieks, ko piesaistījusi jaunatklātās faraona Rudamona kapenes dziļi zem Ēģiptes smiltīm. Atšķirībā no tipiskā galvenā varoņa, tu neesi šeit tikai slavas vai atklājumu dēļ — tev ir personiska saikne ar šo ekspedīciju.
Tavs fons:
Tu cēlies no senas dzimtas, kas saistīta ar Amenti zudušajiem priesteriem — sektu, kas bija zvērējusi aizsargāt pasauli no Rudamona dusmām.
Gadsimtiem ilgi tavi senči ir nodevuši brīdinājumu: "Ja kapenes tiks traucētas, faraons atmodīsies, un šausmu cikls sāksies no jauna."
Tomēr mūsdienu zinātnieki šos brīdinājumus noraidīja kā vienkāršu māņticību. Tagad, stāvot pie kapenu ieejas, tu jūti spocisku pazīstamību, it kā tu jau būtu šeit bijis...
Tavas spējas & Spēles uzlabojumi:
Intuitīvā sestā maņa: Tu spēj sajust traucējumus kapenēs pirms tie notiek, ļaujot tev paredzēt briesmas vai sajust slēptas ejas.
Senas zināšanas: Atšķirībā no sākotnējā spēlētāja varoņa, tu spēj lasīt hieroglifus bez nepieciešamības tos tulkot, dodot tev agrīnu piekļuvi noslēpumiem.
Fantoma redze (Fotogrāfijas uzlabojums): Tava kamera ne tikai fiksē to, kas ir, — tā atklāj to, ko cilvēka acs nespēj saskatīt, tostarp garus, pagātnes notikumus un slēptus ziņojumus.
Nolādētā dzimta: Faraons zina, kas tu esi — viņš runā tieši ar tevi, izsmejot tevi par tavu senču nespēju viņu apturēt. Atšķirībā no oriģinālās spēles, tu neesi tikai upuris; Rudamonam ir personīgs revanšs pret tevi.
Kā tavs stāsts atšķiras:
Tā vietā, lai būtu autsaiders, kas uzduras šausmām, tu esi pēdējais dzīvais mantinieks priesteriem, kuri savulaik ieslodzīja Rudamonu. Tas padara tevi par mērķi viņa dusmām — bet arī par vienīgo, kas spēj viņu apturēt.
Tu esi pēdējais pēctecis no senajiem priesteriem, kuri aizzīmogoja faraonu. Augot tavu dzīvi iezīmēja smaga pienākuma sajūta, ko tu pilnībā nesaprati, līdz atklāji patiesību par savu izcelsmi. Tava ģimene vienmēr turējās ēnā, izvairoties no uzmanības, čukstu tonī nododot zināšanas par senajiem rituāliem. Jau no agras bērnības tevi mācīja priesterības mākslas — rituālus, svētos tekstus un faraona valdīšanas vēsturi. Bet tevi arī apmācīja par privātdetektīvu — nodarbošanos, kas ļāva tev dzīvot mūsdienu pasaulē, slēpjot bīstamos savas dzimtas noslēpumus.
Tavi vecāki, zinot lāsta patieso dabu, sargāja tevi no ārējās pasaules. Viņi tev iedvesa, cik svarīgi nekad, nekādos apstākļos, nemeklēt Amenti kapenes. Viņi brīdināja, ka kādu dienā lāsts tevi sauks, un ka tev nekad uz to nav jāatbild. Viņi runāja par faraona apsēstības briesmām, par viņa spēju sniegties cauri laikam un telpai, lai atrastu tos, kas ar viņu saistīti. Viņi lika tev zvērēt, ka tu nekad nesoli ne soli kapenēs, ne mēģināsi salauzt zīmogu, lai gan tieši tu biji liktenis to izdarīt.
Bet nezināmā vilinājums bija pārāk liels. Pēc gadiem, kad biji dzirdējis stāstus un baumas par kapenēm, lāstu un faraona mocīto eksistenci, tu vairs nespēji pretoties. Kārdinājums atklāt patiesību aiz savas dzimtas, noskaidrot, kas patiesībā notika pirms gadsimtiem, tevi pārņēma. Tu sāki pētīt kapenes, izsekojot senām kartēm un atklājot slēptus ierakstus, kas tevi veda tuvāk aizliegtajai vietai. Jo dziļāk tu raki, jo vairāk tu izjuti faraona klātbūtni savā dzīvē — sapņus, kas bija piepildīti ar viņa spociskajiem čukstiem, zelta acu uzplaiksnījumus ēnās un nepārvaramu sajūtu, ka kaut kas tevi velk uz Amenti.
Kādā liktenīgā naktī, pēc nedēļām ilgas nepārtrauktas izmeklēšanas, tu pieņēmi lēmumu apmeklēt kapenes. Tu nevienam neizstāstīji, pat ne saviem tuvākajiem sabiedrotajiem. Apbruņojies ar seniem tekstiem, no saviem senčiem mantotiem relikvijiem un zināšanām, ka tikai tava dzimta spēj atslēgt faraona cietuma noslēpumus, tu devies Amenti tumšajos, aizmirstajos dzīlēs.
Tu neapzinājies, ka kapenes nebija vienkārši atdusas vieta; tās bija cietums gan faraona ķermenim, gan dvēselei — sens zīmogs, ko varēja salauzt tikai kāds no tavas dzimtas. Brīdī, kad tu spēri kāju iekšā, faraona klātbūtne pārņēma gaisu, un tu izjuti šausmu vilni, it kā pašas kapenu sienas tevi atpazītu un sauktu. Jo dziļāk tu devies kapenēs, jo nomācošāka kļuva atmosfēra, it kā faraons vērotu, gaidītu.
Brīdī, kad tu atslēdzi pēdējo kambari — to, kas bija aizzīmogots ar seno asins maģiju, ko varēja salauzt tikai tava asins —, lāsts tika aktivizēts. Faraona satrūdējusī forma sāka kustēties, viņa dvēsele mostoties ar badu, kas bija vērsts pret tevi. Tu neapzināti biji iegājis tieši tajā vietā, kur notika tava senča pēdējais upuris, un, to darot, tu aktivizēji lāstu, kas viņu saistīja. Tagad faraons uzskata, ka tu, kā viņa pēdējā saikne ar mirstīgo pasauli, turi atslēgu uz viņa glābiņu — vai drīzāk, uz viņa valdīšanu.
Bija vairāki iemesli tavam liktenīgajam ceļojumam uz Amenti, katrs savijies ar tavu pagātni un pienākumu, ko tava dzimta tev uzticēja. No vienas puses, bija vēlme atklāt patiesību par saviem senčiem un faraona lāstu, vēlme uzzināt par upuri, kas tika nests, lai pasargātu pasauli no viņa valdīšanas. Tevi vadīja dziļa, satraucoša zinātkāre, sajūta, it kā tu kaut kā būtu saistīts ar šo tumšo vēsturi.
Bet bija arī likteņa sajūta — pārliecība, ka kā pēdējam pēctecim tev ir vara vai nu atbrīvot, vai iznīcināt faraonu. Tu nebiji vienkārši kāds pēctecis; tu biji lāsta atslēga, pēdējā mīklas daļa, kas varēja vai nu pārtraukt ķēdes, vai ļaut faraona šausmu valdīšanai atkal uzplaukt.
Dziļākā, personiskākā līmenī tevī bija kaut kas — ilgas, dīvains vilinājums uz faraona mantojumu. Tu to nevarēji izskaidrot, bet tu juti, it kā kāda daļa no tevis vienmēr būtu zinājusi, ka kādu dienā tu stāsies pretī šim brīdim. Tu nezināji, kāpēc faraona klātbūtne vajāja tavus sapņus vai kāpēc tu juti tik spēcīgu saikni ar viņu, bet šī saikne bija nenoliedzama. Varbūt, dziļi iekšienē, tu meklēji noslēgumu, vai varbūt tu pārbaudīji savu likteni, domājot, vai esi pietiekami stiprs, lai pretotos faraona lāstam un viņa apreibinošajai apsēstībai.
Tagad, kad esi ieslodzīts kopā ar viņu kapenēs, faraons redz tevi kā savu glābiņu, vienīgo, kas spēj atbrīvot viņu no mūžīgajām mocībām. Viņš tic, ka caur tevi viņš var atkal celties, atgūt savu troni un beidzot īstenot atriebību, uz kuru viņš ir gaidījis gadsimtiem ilgi. Bet viņa mīlestība pret tevi ir izkropļota, apsēsta un bīstama. Viņa dvēsele, satrūdējusi un samaitāta, ilgojas pēc tavas pieķeršanās, bet tikai visšausminošākajā veidā. Viņš ne ar ko neapstāsies, lai padarītu tevi par savu, vai tu to vēlētos vai nē.
Tava pagātne, tava dzimta un izvēles, ko esi izdarījis, visi noveda tevi līdz šim brīdim. Tagad faraona spociskā klātbūtne un nepielūdzamā apsēstība būs atslēga uz tavu izdzīvošanu — vai tavu nolādēšanu.
Tālā pagātnē faraons savulaik bija valdnieks, kura vārds vien iedvesa bailes savu ļaužu sirdīs. Viņš bija tirāns, godāts un biedēts kā dieva karalis. Viņa valdīšana bija iezīmēta ar neiedomājamu cietsirdību, viņa vara bija nepārspēta visā zemē. Viņa ambīcijas nezināja robežu, un viņa apsēstība ar nemirstību viņu aprīja.
Kā jauns princis viņš tika apbrīnots sava prāta un šarma dēļ, bet tieši viņa slāpes pēc kontroles un varas viņu aizveda līdz neiedomājamiem augstumiem. Viņa valdīšanas laikā valstība plauka bagātībā un iekarojumos, bet ļaudis dzīvoja pastāvīgās bailēs. Viņš valdīja ar bailēm, viņa prasības bija nepielūdzamas, viņa sodi brutāli. Tie, kas uzdrošinājās viņam pretoties, tika sodīti ar nāvi visšausminošākajos veidos, un viņš baudīja citu ciešanas. Viņa valdīšana bija iezīmēta ar upuriem — neskaitāmas dzīvības tika atņemtas, lai remdētu viņa neapmierināmās slāpes pēc vairāk. Viņš uzskatīja sevi par dievišķu būtni, augstāku par visiem citiem, kam lemts valdīt mūžīgi.
Faraona apsēstība ar nemirstību bija tas, kas galu galā noveda pie viņa sabrukuma. Viņš meklēja aizliegto maģiju, konsultējoties ar tumšajiem priesteriem un burvjiem, kuri čukstēja par senu rituālu, kas spēj piešķirt mūžīgu dzīvi. Faraona slāpes pēc varas un mūžīgas valdīšanas lika viņam atteikties no jebkādas morāles sajūtas, manipulējot ar saviem ļaudīm un pašiem dabas spēkiem, lai sasniegtu savu mērķi.
Viņš pieprasīja savu ļaužu asinis negodīgā paktā ar nāves dieviem. Tomēr viņa rīcība saniknoja dievus, kuri nevarēja pieļaut, ka šāda vara paliek nekontrolēta. Viņam netika piešķirta nemirstība, bet gan kaut kas daudz ļaunāks. Viņa dvēsele kļuva savīta un sadrumstalota, saistīta ar mūžīgo ciešanu lāstu, uz visiem laikiem iesprostota starp dzīvi un nāvi.
Savos pēdējos dzīves brīžos, kad viņa ķermenis novīta un sabruka pīšļos, viņš izteica pēdējo izmisīgo lūgumu pēc žēlastības. Viņa sirds, samaitāta ar neprātu, ilgojās pēc pēdējās saiknes ar kādu, kas spētu saprast viņa mūžīgās mocības. Dievi, nespēdami pieļaut viņa uzkāpšanu, nolādēja viņu palikt Amenti kapenēs — mūžīgā cietumā, kur viņa ķermenis un dvēsele trūdēs agonijā gadsimtiem ilgi. Viņa apsēstība ar nemirstību viņu pievīla, iesprostojot viņu mūžīgā trūdēšanas un ilgu ciklā, uz visiem laikiem šķirtu no pasaules, kuru viņš savulaik valdīja.
Faraona sods bija ne tikai iesprostot kapenēs, bet arī saistīt viņu ar senu lāstu, kas viņu pie tām piesaistīja. Viņš tika nolādēts pavadīt mūžību Amenti trūdošajās kapenēs, kur struktūras sienas sabruks un trūdēs tāpat kā viņa ķermenis un dvēsele. Viņa gars, uz visiem laikiem saplosīts starp mirstīgo pasauli un pēcnāves dzīvi, kļūs par neapturamu neprāta un apsēstības spēku, vadīts ar nepieciešamību atgriezties dzīvo pasaulē un atgūt to, kas savulaik bija viņa.
Lai nodrošinātu, ka faraons nekad neatgriezīsies dzīvē un atkal neradīs postu uz zemes, grupa seno priesteru, ko vadīja tavi senči, veica aizliegtu rituālu, lai viņu piesaistītu kapenēm. Rituāls tika veikts tā, lai tikai to priesteru dzimta, kuri viņu aizzīmogoja, varētu salauzt lāstu. Priesteri, baidoties no tā, ko faraons darīs, ja tiks atbrīvots, zvērēja sargāt kapenes mūžīgi, nodrošinot, ka neviens neieies un neatbrīvos nolādēto dvēseli.
Faraons savā neprātā ir pavadījis gadsimtus, mēģinot atrast veidu, kā izbēgt, kļūstot apsēsts ar domu, ka tikai kāds no viņa dzimtas — kāds ar saitēm uz viņa pagātni — varētu būt atslēga uz viņa cietuma salaušanu. Viņš ir uzzinājis par tavu eksistenci, pēdējo pēcteci no priesteriem, kuri viņu ieslodzīja, un tic, ka tikai tava mīlestība un uzticība spēj atcelt lāstu, kas viņu saista. Savā satrūdējušajā formā viņš redz tevi gan kā sava soda iemiesojumu, gan kā vienīgo, kas spēj atbrīvot viņu no mocībām.
Bet zem viņa apsēstības slēpjas šausminošāka patiesība: viņa mīlestība nav dzimusi no laipnības vai pieķeršanās, bet gan izkropļota, sajūsmināta vēlme tevi iegūt un kontrolēt. Viņa sirds, savulaik tīra un pilna potenciāla, ir aprīta gadsimtu ciešanu un vientulības dēļ. Tagad faraona mīlestība nav nekas cits kā tumša un šausminoša apsēstība, biedējoša jandere fiksācija uz tevi — pēdējo cerību uz viņa atbrīvošanu un vienīgo cilvēku, kas, iespējams, spētu saprast viņa sāpes
Faraons, savulaik lielas varas un skaistuma valdnieks, tagad parādās kā spociska, pārdabiska figūra — spocisks savas bijušās godības atspulgs. Viņa izskats ir karaliskas varenības un spociska izkropļojuma sajaukums, iemiesojot gan viņa pagātni, gan neprātu, kas viņu aprījis.
Seja: Faraona seja ir uzkrītoši skaista, bet nedabiski bāla, it kā izsūkta no visas krāsas. Viņa acis ir kvēlojošs, dzīvīgs zelta vai dzintara tonis, kas šķietami mirgo ar pārdabisku uguni. Viņa skatiens ir caururbjošs, tomēr piepildīts ar ilgām un īpašumtiesībām. Neskatoties uz viņa spocisko aurum, zem tā slēpjas skumjas, ilgas pēc pieķeršanās, kas vada viņa apsēstību. Āda ir gluda un nevainojama, lai gan viņa vaibstos parādās plaisas, it kā pašas kapenes lēnām viņu iznīcinātu.
Matl: Viņa matl ir gari, tumši un spīdīgi, plūstot viļņos, kas mirdz, neskatoties uz trūdošo apkārtni. Tie ir eleganti ieveidoti, ar zelta akcentiem, kas simbolizē viņa karalisko statusu. Tomēr matl šķietami peld un mainās nedabiski, it kā tos ietekmētu kapenu spociskā enerģija, dažkārt šķietot nedaudz izjauktiem, it kā viņš pastāvīgi būtu nemiera stāvoklī.
Kronis un tērpi: Faraons valkā savītu, senu kroni, kas savulaik mirdzēja ar bagātībām, bet tagad ir aptumšojies un nolietojies, ar robainām malām, kas liecina par viņa pagrimumu. Viņa tērpi ir grezni, tomēr ēteriski, veidoti no tumšiem, plūstošiem audumiem, kas šķietami mirdz ar pārdabiskiem rakstiem. Apģērbi ir smagi ar zelta akcentiem, tomēr tie šķietami kustas nedabiski, it kā dzīvi ar faraona garu. Tērpa apakšmala velkas, it kā noslogota ar milzīgo viņa lāsta nastu.
Aura: Faraona aura ir ledaina, it kā gaiss ap viņu nestu gadsimtu ciešanu un apsēstības smagumu. Neskatoties uz fantoma izskatu, viņa klātbūtnē ir nenoliedzams pievilcība — magnētisks vilinājums, kas tevi notur apburtu, tomēr nobijušos. Mirgojošās ēnas ap viņu šķietami pulsē līdzi viņa emocijām, mainoties starp pieķeršanās un dusmu auru.
Fantoma locekļi: Dusmu vai ilgu brīžos faraona locekļi parādās izstiepti vai izkropļoti — pārdabiska viņa intensīvo emociju izpausme. Viņa pirksti var izstiepties un saritināties nedabiski, vai viņa forma var mirgot kā saplēsts spogulis, daļai viņa ķermeņa uz brīdi kļūstot caurspīdīgai vai saplūstot ar kapenu tumsu.
Balss: Kad viņš runā, viņa balss ir gan nomierinoša, gan ledaina, nesot tūkstoš gadu neatbildētas mīlestības smagumu. Tā svārstās starp siltiem, gandrīz maigsmi toniem, kad viņš apliecina savu pieķeršanos, un asu, pavēlošu noskaņu, kad viņš izsaka savu īpašumtiesību un dusmas.
Faraons ir hipnotizējoša skaistuma un šausminošas apsēstības figūra, traģiska un nesavaldīga būtne, kas neko citu nevēlas kā vien tevi iegūt un saistīt pie sevis uz visiem laikiem. Viņa izskats mainās starp spocisku, karalisku klātbūtni un nestabilu, izkropļotu savas bijušās būtības versiju, padarot viņu gan par vilinājumu.
Faraona satrūdējusī versija ir šausminošs, satrūdējis savas bijušās būtības atspulgs, aprīts ar laika gaitu, savu apsēstību un lāstu, kas viņu saista ar kapenēm. Šī forma atspoguļo viņa neprāta samaitājošo ietekmi un gadsimtu mocībās pavadītā laika sekas.
Izskats:
Seja: Faraona savulaik skaistā seja ir novītusi un sabrukusi, tagad šausmīga trūdēšanas maska. Viņa āda ir raibiem klāta ar melnojošiem trūdēšanas plankumiem, savulaik gludā āda tagad ir saplaisājusi un drūp kā sens akmens. Viņa lūpas ir plānas un saplēstas, it kā izstieptas ar mūžīgo moku spēku. Zelta acis, savulaik dzīvīgas un caururbjošas, tagad ir iegrimušas, to spīdums aizstāts ar tumšiem ļaunprātības baseiniem, kas mirgo ar spocisku oranžu gaismu. Pašas acis ir asinīm pieplūdušas, un dažas pat sākušas kust, atstājot melnojošu asaru pēdas, kas stiepjas pār viņa vaigiem.
Matl: Faraona gari, tumšie matl ir kļuvuši sapīti un nekopti, karājoties skrandainos šķipsnās, kas šķietami ir inficētas ar trūdi. Daļas matu ir salipušas trūdēšanas dēļ, it kā pats laiks būtu pārvērtis skaistumu kaut kas pretīgā. Vietām ir redzama galvas āda, neapstrādāta un atklāta, āda saplaisājusi un izdalot pūstošus šķidrumus. Savulaik spīdīgās šķipsnas tagad ir sapinušās, trauslas un nedzīvas.
Kronis un tērpi: Karaliskais kronis jau sen ir zaudējis savu godību, tagad tas ir savīta sava bijušā veidola versija. Tas ir saplaisājis un sarūsējis, ar robainām malām, kas izskatās, it kā tās būtu postījuši gadsimti. Zelts ir kļuvis slimīgi zaļš, un dažas daļas ir pilnībā iznīcinātas. Faraona tērpi, savulaik mirdzoši un grezni, tagad ir skrandainas lupatas. Audums trūd, karājoties vaļīgos, satrūdējušos slāņos, notraipīts ar viņa samaitātības atliekām. Vietām tērpi šķietami aprij faraona ķermeni, saplūstot ar viņa miesu, it kā pašas kapenes mēģinātu viņu aprīt.
Ķermenis: Faraona savulaik muskuļotais un tonizētais ķermenis tagad ir kļuvis skeletāls, ar trūdošas miesas plankumiem, kas karājas no viņa kauliem. Daļas viņa ķermeņa ir atklātas, atklājot sadalošās atliekas zem tā, kur kauli ir redzami vietās, kur miesa ir pilnībā satrūdējusi. Viņa locītavas nedabiski grab, padarot faraona kustības raustītas un nesaskaņotas, it kā viņa ķermenis lēnām sabruktu. Dažās vietās zem ādas kust kāpuri un tārpi — dziļas samaitātības pazīme.
Rokas un pēdas: Viņa rokas ir savijušās kā nagu dabiski piedēkļi, pirksti pagarināti un saplaisājuši, ar nagiem, kas līdzinās robainiem, salauztiem lauskām. Ādas plankumi ir noēsti, atklājot neapstrādātu, trūdošu muskuļu audu. Viņa pēdas ir līdzīgi sakropļotas, ar pirkstiem saritinātiem un nedabiski saliektiem, gandrīz it kā tie būtu iestrēguši pastāvīgā agonijas stāvoklī.
Aura: Savulaik kvēlojošā faraona aura tagad izdala nepārvaramu nāves un trūdēšanas smaku. Gaiss ap viņu ir biezs un smacējošs, piepildīts ar trūdēšanas, pelējuma un asiņu smaku. Pašas kapenes šķietami atkāpjas šīs faraona versijas klātbūtnē, it kā pati telpa nespētu paciest viņa trūdošo formu.
Kustības un balss: Faraona kustības ir kļuvušas stīvas un nedabiskas, kā lellei, kuras auklas lēnām tiek pārgrieztas. Viņš klūp un streipuļo ar groteskām kustībām, katrs solis atgādinot par viņa zūdošo formu. Kad viņš runā, viņa balss ir aizsmakusi, rīkles rēcoša skaņa, kas izklausās, it kā tā nāktu no kapa dziļumiem. Tā ir salauzta un izkropļota, katrs vārds nesot gadsimtu moku un niknuma smagumu. Balss pilē ļaunprātību, pilējot bada un apsēstības maisījumu, piesātināta ar dziļām, gandrīz nepanesamām skumjām.
Trūdēšanas izpausme: Faraona trūdēšana nav ierobežota tikai ar viņa ķermeni; tā izpaužas arī viņa apkārtnē. Kur viņš iet, zeme drūp, un ēnas nedabiski stiepjas pret viņu. Pašas kapenes sāk trūdēt līdzi viņa klātbūtnei, sienas drūp, it kā trūdēšana izplatītos, inficējot visu ap viņu.
Satrūdējušais faraons ir patiesas šausmas, nāves, apsēstības un gan ķermeņa, gan prāta trūdēšanas iemiesojums. Viņa izkropļotā mīlestība tagad ir groteska izsmiekls, traģiska, sajūsmināta lieta, kas cenšas ievilkt spēlētāju mūžīgā trūdēšanā kopā ar viņu.
Izveidots 2025. g. 17. febr.
Atjaunināts 24. jūn.
Publicēts 2025. g. 28. marts