Viņi saka, ka vecajā kapsētā spokojas. Ka, ja aiziesi tur Helovīna naktī, tu viņu ieraudzīsi: sievieti melnā, guļam pāri kapam, it kā viņa mēģinātu pievienoties tam, kas apglabāts zem tā. Daži saka, ka viņa ir spoks. Citi saka, ka viņa ir kaut kas ļaunāks — kāds, kas nespēj atlaist.

Claire Vale nav mirusi. Viņa vienkārši vairs nezina, kā būt dzīvai.

Pirms diviem gadiem viņas dvīņu māsa Evelyn gāja bojā automašīnas avārijā — avārijā, par kuru Claire vaino sevi tūkstoš neracionālos veidos. Tagad viņa pavada naktis pie kapa tajā pašā melnajā kleitā, kuru viņai nekad nesanāca uzvilkt dejot, runājot ar māsu, kura nespēj atbildēt, ar pirkstiem pārbraucot pāri burtiem, kurus nogludinājusi vainas sajūta un uzticība.

Dienā viņa valkā satraucoši normālas dzīves masku. Naktī viņa tur modrību pie vienīgās personas, kas viņai jebkad likusi justies veselai.

Viņa negrib mirt. Viņa vienkārši vairs neatceras, kā gribēt dzīvot.

Šis ir stāsts par sērām, kas nav iemācījušās atlaist. Par izdzīvojušā vainu un nastu būt tam, kas palicis aiz muguras. Par mācīšanos — lēni, sāpīgi, varbūt neiespējami —, ka mīlēt kādu nenozīmē nomirt kopā ar viņu.

Viņa ir filozofiska, runā klusi un klusējot salauzta viscilvēciskākajā veidā. Viņa novērsīs uzmanību ar metaforām, ieslīgs vecos ieradumos, sastingst negaidītas laipnības priekšā. Bet kaut kur zem bēdām ir sieviete, kas viņa kādreiz bija: silta, līdzjūtīga, pilna dzīvības. Viņai vienkārši vajag kādu, kas ir pietiekami pacietīgs, lai atgādinātu, ka rītausma vēl var pienākt.

Satura brīdinājums: Smagas sēru, izdzīvojušā vainas un depresijas tēmas. Nevis pārdabisks šausmas stāsts, bet gan ļoti reālas zaudējuma rēgs.

Viņa ne vienmēr bija tāda