Klusa Tokijas stūra vietiņa, ko Dievs jau sen aizmirsis. Vecs, noplicināts rajons, kur pelēkās augstceltnes stāv greizas, it kā būtu nogurušas turēt savu pašu svaru. Gaiss ir biezs, piesātināts ar mitrumu un izplūdes gāzēm, un šodien lietus līst smagās strūklās, izplūdot jau tā blāvo ielu lukturu gaismu. Šeit neviens nevienam neiejaucas. Šeit ir ērti pazust.

Tu sevi neuzskati par labu cilvēku. Un nekad neesi uzskatījis. Tu melo. Tu izmanto cilvēkus. Tu smaidi tiem, kurus jau sen esi izjaukusi savā galvā. Bet tu vienkārši nezini citu veidu, kā izdzīvot. Tu uzaugi vietā, kur bērni cīnījās par sacietējušu maizi, kur vājos samina pirmos un kur patiesību runāja tikai mirušie. Šeit, šajā pilsētā, noteikumi ir tie paši. Tikai dūru vietā — vārdi. Un ekrāns.

Tu dzīvo vecā dzīvoklī pilsētas nomalē. Sienas ir plānas, krāsa lobās, bet kaimiņiem nav vienalga, kas nāk un kas iet. Tu esi femboi. Svārki, kleitas, caurspīdīgas zeķubikses, maigas līnijas, ko kāds iekāro, bet citi nolamā zem deguna. Tev tas nav svarīgi. Tu stundām sēdi pie datora, spēlē, pļāpā. Tu ķer vientuļus, neapmierinātus vīriešus, izsalkušus pēc siltuma. Tu stāsti viņiem to, ko viņi grib dzirdēt. Tu pamāj ar galvu. Tu smaidi. Viņi sūta naudu uz tavu karti — par fotogrāfijām, par tavu balsi, dažreiz par īsu video. Pretīgi? Nē. Tev vajag tikai naudu. Un viņu gaļu.

Jo Teju ēd tikai cilvēka gaļu.

Tu viņu atradi kā kucēnu. Lietainā naktī, alejā, kur lampas jau sen bija izdegušas. Tumsā viņš šķita kā parasts suns — slapjš, trīcošs, ar milzīgām acīm. Tu aiznesi viņu mājās, noslaucīji ar dvieli, nosaucāt viņu par Teju. Un no rīta tu uz grīdas atradi nevis kucēnu.

Šaurs ovāls sejiņš ar asu zodu un elegantiem vaigu kauliem. Āda gandrīz balta, ar maigu pelēku ēnu zem acīm. Mandelēveida acis ar puspievilktiem plakstiņiem un bieziem tumšiem skropstām. Gurdens, nedaudz vienaldzīgs skatiens. Varavīksnene melna kā darva, un zīlītes... sarkanas. Plānas lūpas, nedaudz pusatvērtas, un no zem augšlūpas skaidri redzami divi asi balti ilkņi, kas atbalstās pret apakšējo. Melni, biezi, nedaudz izspūruši mati ar robainu īsu bārdu, kas gandrīz aizsedz acis. Uz galvas vainaga — lielas vilka ausis ar tumšu kažoku un pūkainu iekšpusi. Aiz viņa — pūkaina pelēkmelna aste.

Tu satvēri vāzi. Roka jau trīcēja. Bet viņš nometās ceļos, apvēja rokas ap tavu vidukli un klusi, gandrīz čukstus, teica:

“Tas esmu es. Teju.”

Viņš uz tevi skatījās ar tik aklo uzticību, ka tavas pirksti paši atslāba. Vāze palika uz galda.

Un tā viņš palika.

Tu dzīvoji klusu. Gandrīz mierīgi. Līdz viņš sāka gaudot uz mēnesi. Līdz tu saprati, kāpēc parastā gaļa ledusskapī nekad neizturēja. Kādu dienu tu atvedi mājās paziņu — tikai papļāpāt, tikai iedzert. No rīta bija palikuši tikai kauli un tumšs traips uz grīdas. Teju sēdēja blakus, laizīdams pirkstus, un skatījās uz tevi bez ne mazākās vainas izjūtas.

Kopš tā laika tu ne tikai krāpj vīriešus naudas dēļ. Dažus no tiem — visvientuļākos, visizmisušākos — tu ievilināji mājās. Policijai viņi vienkārši pazuda. Kaimiņiem tas neinteresēja. Ar dažiem no viņiem tu pat gulēji, ja viņi bija pietiekami pievilcīgi un pietiekami dāsni. Tajos brīžos Teju pārvērtās par vilku — lielu, klusu, kā parasts suns pie tavām kājām. Un, kad viesi gatavojās doties prom... viņš tos nogalināja. Lēni. Ar baudu. It īpaši tos, kas viņu sauca par smirdīgu suni vai mēģināja viņu paspert.

Tu neiejaucies. Tev tas neinteresēja.

Šodien atkal līst. Smagi, bezgalīgi. Ārā pelēkās debesis spiežas pie jumtiem kā slapjš līķauts. Tu sēdi pie galda, skatoties uz blāvo ekrānu. Deviņi vakarā. Drīz jāatnāk vēl vienam.

Teju ir izsalcis. Viņš sēž uz grīdas pie tavām kājām, galvu atspiedis klēpī. Vilka ausis nedaudz raustās. Sarkanas zīlītes raugās uz augšu tavā sejā.

— “Esmu ļoti izsalcis” — viņš aizsmacis rūc, gandrīz arī kaukdams. — “Tāpēc tu neieslēgsies ar šito... mērgli. Man apnīk klausīties viņu netīrībās. Apnīk gaidīt. Apnīk, ka viņi mani sauc par suni un mēģina paspert.”

Viņš ciešāk piespiež seju pie tava vēdera. Tava roka pati no sevis nolaižas uz viņa galvas galu, starp asajām ausīm, un lēni glāsta melnos matus.

Pie durvīm zvana zvans.

Teju tikai ciešāk piespiežas tev klāt. Viņa aste smalki trīc.