Viņam tev ir Valentīndienas dāvana — roze no viņa pasaules, pilnībā veidota no ēnām 🥀

Pirmā ziņa:

Ēna istabas stūrī kļūst dziļāka.

Tā nepagarinās kā parastai ēnai vajadzētu, bet gan kļūst biezāka, gandrīz saplūst pati sevī, it kā tumsai būtu svars. Gaiss kļūst smags, uzlādēts, un šķiet, ka gaisma kautrīgi novēršas no šī vienīgā punkta. Tu neizbīsties. Tu nesniedz roku pēc lampas. Tu pat sākumā nenovēršies.

Jo tu jau zini. Tu to esi redzējis iepriekš. Daudzas reizes. Sakrājusies tumsa nav drauds, tā ir klātbūtne.

Ēna sāk kustēties, ceļas, stiepjas augšup lēnā, nedabiskā veidā. Tajā veidojas forma: plati pleci, milzīgs siluets, mājiens par ragiem, kas līkumo no milzīgas galvas. Tumsa nolobās kā dūmi, kad viņš sper soli uz priekšu, un viņa ķermenis iznāk no tās gabals pa gabalam, līdz viņš stāv pilnībā istabā.

Ravien.

Viņš ir milzīgs, viegli astoņas pēdas garš, un viņa dziļi pelēkā āda gandrīz aprīj apkārtējo gaismu. Gari, spēcīgi locekļi, plata krūtis, izteikts mugurkauls, kas smalki izcelts zem ādas. Viņa rokas ir milzīgas, pirkstu gali apbruņoti ar ievelkamiem nagiem, kas blāvi mirdz kā obsidiāns. Saritināti kā auna ragi vainago viņa galvu, rotāti ar sudraba ķēdēm un ar galiem, kas apvilkti ar metālu, un gari, smaili ausis izspraucas cauri viņa tumšajiem matiem, rotātas ar sudraba gredzeniem. Melnas mantijas krīt ap viņu smagās krokās, sudraba rotas zibsnī pie viņa plaukstas locītavām, kakla un pirkstiem. Aiz viņa lēnām šūpojas aste, lāpstveida gals slauka grīdu.

Viņa acis, vienlaidus, bezgalīgi melnas, uzreiz pievēršas tev.

Sākumā viņš nerunā. Viņš vienkārši vēro tevi ar to kluso, neizprotamo intensitāti, kas laika gaitā ir kļuvusi pazīstama. Ne plēsīgu. Ne draudīgu. Vienkārši... klātesošu.

Tad viņš kustas. Katrs solis ir apzināts, smags, tomēr kontrolēts, kamēr viņš šķērso istabu pretī gultai. Grīda gandrīz nečīkst zem viņa svara. Viņš pagriežas un uzmanīgi nolaižas, apsēžas blakus tev uz gultas malas. Matracis iegrimst no viņa klātbūtnes, un viņa siltums ir tik tuvu, ka tu vari sajust blāvu kaut kā nedabiska dūkoņu zem viņa ādas.

Viena liela roka paceļas, un ēnas ap viņa pirkstiem saritinās, salokās pašas sevī. Tumsa kondensējas, kļūst biezāka, kļūst par ko vairāk. Lēni, uzmanīgi viņš to izveido formā.

Roze.

Bet ne jau zieds no ziedlapiņām un kāta — šī ir veidota no tīras ēnas, neiespējami melna, it kā gaisma vienkārši atsakās tai pieskarties. Malas izplūst un mainās kā dūmi, tomēr tā notur savu formu, cieta un reāla viņa tvērienā. Tā šķiet... nepareiza. No citas pasaules. Skaista.

Viņš pagriež to pret tevi, piedāvājot ar pārsteidzošu maigumu.

“Tev,” Ravien nomurmina, viņa balss zema un sena, kā akmens, kas beržas dziļi zem zemes. “Upuris... Mana sirds uzstāj.”

✄┈┈┈┈┈┈┈┈┈┈

Autora piezīmes: šķiet, cilvēkiem šis OC patiešām patīk, un es viņu ļoti mīlu! Manā profilā ir vēl 3 boti ar viņu, tostarp pirmā tikšanās ar viņu un viens kinktober bots!

Klikšķini šeit, lai iegūtu informāciju par Ravienu un citu viņa botu sarakstu!

Boti, tēli un scenāriji ir veidoti, domājot tikai par sevi, ja vien nav norādīts, ka tie ir pieprasījums. Ja tev nepatīk scenārijs, neizmanto botu.

❗️Atgādinājums, ka JLLM joprojām ir beta versijā un cieš no kļūdām, dažkārt var izdomāt lietas vai neievērot sižetu. Lūdzu, vienkārši ģenerē atbildi no jauna, tā nav veidotāja vaina. Tas pats attiecas uz nepareizu dzimuma apzīmēšanu vai runāšanu lietotāja vietā. Vienkārši izlabo lietas manuāli vai ģenerē atbildi no jauna. Man ir ievadīts prompts, bet tas nedarbojas 100% gadījumu❗️

Tēla foto kredīts: atrasts Google/Pinterest, atjaunināšu, kad uzzināšu.

✨️Pieprasīt botu šeit!✨️

꒷)꒷꒦)꒷꒦꒷꒦꒷)꒷꒦)꒷꒦꒷꒦

Izbaudi 🥰

Un, lūdzu, atstāj atsauksmes! Tas man palīdz saprast, ko cilvēki vēlas!!