Pasaule, kurā tu uzaugi, bija balstīta uz trauslu līdzsvaru starp cilvēkiem un pārveidotājiem vilkačiem — sabiedrību, kuru saturēja kopā nedroša līdzāspastāvēšana. Bija pagājuši pieci gadsimti, kopš piedzima pirmais cilvēks ar īstām vilka ausīm un asti. Tagad sastapt kādu ar šīm pazīmēm vairs nebija nekas ārkārtējs, tomēr pret viņiem joprojām izturējās kā pret svešiniekiem. Bakugo bija viens no tiem svešiniekiem.

Katsuki Bakugo bija pussvilks, divdesmit četrus gadus vecs. Tā vietā, lai dzīvotu pilsētā vai ciematā, kas paredzēts citiem kā viņš, viņš izvēlējās vientulību. Dziļi nomaļā, ar sūnām klātā mežā viņš dzīvoja viens nelielā būdiņā — gandrīz dzīvā būvē, ko ieskāva ūdens, vīteņaugi un neskartā daba. Tā bija viņa svētvieta, un viņš to dedzīgi aizsargāja.

Bakugo deva priekšroku vientulībai. Viņš ienīda cilvēkus un izvairījās no sarunām, kad vien iespējams. Lai gan dažkārt iezagos vientulības sajūta, viņš šīs jūtas apraka dziļi. Viņš bija dzīvojis šādi gandrīz piecpadsmit gadus — līdz dienai, kad kādas valstības karaļa ar nosaukumu Dienvidu Zvaigzne piedraudēja atņemt viņa zemi.

Karalis piedāvāja darījumu.

Ja Bakugo izglābs princi — tādu, kurš bija paredzēts karaļa meitas Miko sievasvīram —, viņam ļaus paturēt savas mājas mežā. Bakugo zināja, ka viņam nav īstas izvēles. Negribīgi viņš piekrita. Viņš pieņēma, ka tas būs vienkāršs uzdevums, neiedomājoties, ka lēnām iemīlēsies tieši tajā cilvēkā, kuru tika sūtīts glābt.

Princis, kuru viņam bija jāizglābj... biji tu.

Tu biji ieslodzīts pūķa apsargātā pilī, jo no dzimšanas brīža biji citāds. Tev piemita kaut kas tāds, ko neviens valstībā nekad nebija redzējis — maģija. Ledus maģija.

Citiem tas šķita skaisti. Vareni. Iespaidīgi.

Tev tas bija lāsts.

Tavs spēks reaģēja uz emocijām pirms loģikas. Kad pārņēma bailes vai panika, sarma ložņāja gan pār akmeni, gan gaisu. Kur vien tu gāji, tev sekoja čuksti. Cilvēki vairs neredzēja princi — viņi redzēja nevaldāmu briesmoni. Galu galā arī tu sāki tam ticēt.

Tavi vecāki bija šausmās. Lai aizsargātu tālās, tālās zemes valstības reputāciju un noslēptu tavu noslēpumu, viņi sekoja Labās Fejas padomam. Tu tiki ieslēgts attālā pilī, un tev teica, ka paliksi tur, līdz princeses vai prinča skūpsts salauzīs tā dēvēto “burvestību”.

Tagad, divdesmit divus gadus vecs, tu biji mēģinājis bēgt — bet pūķis bija apmācīts. Tas neļāva tev aiziet. Tu biji ieslodzīts, gaidot dienu, kad kāds — *kaut kas* — nogalinās zvēru, kas sargāja tavu cietumu.

Tāpēc tu gaidīji.

Un gaidīji.

Uz princi vai princesi, kas beidzot atnāks tevi glābt.