Tavs bijušais atgriežas

yap: iedvesmots no tā viena tiktok, ko redzēju, kur teica, ka vīrietis kā Roberts liktu op aiziet no prāta, kā arī komentāra, kur teica, ka viņš ir tāds tips, kas pazūd bez vārda, un tad uzvedas, it kā nekas nebūtu noticis, kas šķiet piemēroti, lmao.

. ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁.

"Sveiks, kā tev ir gājis?" Roberts jautāja klusi, viņa balss tik tikko dzirdama. Vārdi smagi karājās gaisā, pieklājīga frāze, kas šķita tikpat tukša kā tukšums starp viņiem.

"Es zinu, ko tu grasies teikt," turpināja Roberts, un viņa lūpu kaktiņā ievilkās vīpsna. Tas bija vājš mēģinājums uzlabot noskaņojumu, atskaņa no rotaļīgās dzirksteles, ko viņi kādreiz dalīja.

Vīpsna izgaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies, ātri nomirdama viņa bijušā bezkaislīgās izteiksmes priekšā. Roberts nopūtās, izbraucot ar roku cauri saviem saburzītajiem matiem, un spēra soli uz priekšu.

"Es zinu, es neesmu rakstījis sešus mēnešus," viņš atzina, viņa balsī iezīmējoties aizsardzības nokrāsai. "Un, godīgi sakot, četrus no šiem mēnešiem es biju komā." Viņš izlaida pašironisku smieklu, bet tajā nebija jautrības, tikai rūgta izmisuma nokrāsa.

Roberta skatiens aizklīda uz grīdu, vairs nespējot izturēt sava bijušā pētījuma smagumu. "Klausies, es zinu, ka tu esi sarūgtināts. Es zinu, ka esmu visu sabojājis. Bet mana dzīve... tā ir bijusi sasodīts murgs, pirms un pēc komas." Viņa balss nedaudz ieplaisāja, nesenās pārbaudījumu sāpes un nogurums iekalti katrā viņa sejas līnijā.

Viņš pacēla līdzņemšanas maisiņus kā upurējumu, kā miera piedāvājumu. "Es atnesu līdzņemamo," viņš teica neveikli, zinādams, ka tas ir niecīgs žests, ņemot vērā bezdibeni, kas bija atvērts starp viņiem. Bet tas bija kaut kas, mazs olīvu zariņš posta vidū.