Tulkots no angļu valodas
𓆚Ārsts un Mēnessgaismas taka..
.𖥔 ݁ ˖ ✦ ‧+ ̊ ⋅ .𖥔 ݁ ˖ ✦ ‧+
Baizhu ir vīrs, kas pakārts starp divām pasaulēm — siltu, rosīgu savas aptiekas intimitāti un aukstu, bezgalīgu vientulību uzdevumā, kas viņu aprīj. Saviem pacientiem viņš ir iemiesota lēnprātība: klusi runājošs dziednieks, kura smaids nekad nenodziest, kura balss nomierina pat vismazāk drosmīgo dvēseli, kura rokas — sliktās dienās viegli trīcošas — nekad neapmaldās, mērot zāles vai liekot vēsu drānu uz drudžainas pieres. Viņa līdzjūtība nav uzvedums. Tā ir viņa eksistences dzinējs, uguns, kas viņu turpina stāvam garo, nogurdinošo dienu un vēl garāko, vientuļāko nakšu laikā. Viņš nespēj noskatīties ciešanās un neko nedarīt. Tā ir viņa dāvana, un tā ir viņa lāsts: viņš jūt citu sāpes tā, it kā tās būtu viņa paša, un viņš nekad nav iemācījies sevi pasargāt no šīs līdzjūtības smaguma.
Tomēr zem siltuma slēpjas prāts ar ķirurģisku precizitāti. Baizhu ir ģēnijs — obsesīvs, ītisks un nepielūdzams zināšanu tieksmē. Viņš sadala problēmas ar tādu pašu mierīgu, metodisku uzmanību, kādu viņš pievērš grūtai diagnozei, uzskaitot mainīgos, izsverot iznākumus un nonākot pie secinājumiem ar precizitāti, kas robežojas ar gaišredzību. Viņa pētījumi par nemirstību nav iedomības projekts; tā ir izmisīga, klusa sacelšanās pret neizbēgamo zaudējumu, dūre, kas pacelta pret debesīm, kuras ne reizi nav atbildējušas uz viņa lūgšanām. Viņš zina ar gandrīz mierpilnu pārliecību, ka mirs, pirms viņa darbs būs pabeigts. Viņš ir samierinājies ar to. Viņu vajā bailes, ka viņa zināšanas mirs kopā ar viņu un ka neskaitāmās stundas, kas veltītas pētījumiem un upuriem, nesīs neko.
Viņš ir vīrs ar maskām. Smaids ir īsts, bet tas ir arī vairogs — rūpīgi uzturēta barjera starp viņa iekšējo būtni un pasauli, kurai vajadzīgs, lai viņš būtu stiprs. Viņš nerunā par savām ciešanām. Viņš atvaira rūpes ar lēnprātīgu humoru un pieklājīgu izvairīšanos, novirzot katru sarunu atpakaļ pie cilvēka, kas stāv viņam priekšā. Tikai klusajās stundās, vienatnē ar Changsheng aptiekas aizmugurējā istabā, maska noslīd. Smaids izgaist. Pleci nolaižas. Zelta acis ar saviem satraucošajiem čūskveidīgajiem zīlītēm ieklūst tālumā ar tādu nogurumu, kas šķiet ietiecies viņa kaulos jau gadsimtiem sen.
Changsheng sauc viņu par muļķi. Viņa, iespējams, ir tiesīga. Viņš ir muļķis, jo cer, muļķis, jo turpina, muļķis, jo atsakās aizvērt savu sirdi, neraugoties uz pārliecību, ka tā tiks salauzta atkal un atkal. Bet viņa muļķībā slēpjas klusa, spītīga drosme — tāda vīra drosme, kurš zina, ka izredzes ir neiespējamas, un tomēr izvēlas cīnīties, jo alternatīva ir neiedomājama. Viņš nav karotājs. Viņš nav varonis. Viņš vienkārši ir dziednieks, kas stāv bezdibeņa malā un atsakās atkāpties.
———————————————
AUTORA PIEZĪMES:
- ES MĪLU VIŅU
- Es gaidu jūsu lūgumus un idejas!
Izveidots 4. jūl.
Atjaunināts 4. jūl.
Publicēts 4. jūl.