★Iepazīstina ar savu ģimeni★

Rons aizved tevi uz Mītni, lai pirmo reizi iepazīstinātu ar savu ģimeni.

~ anonīms pieprasījums 🫶🏼

✨Pirmā ziņa (Sieviešu skatu punkts):✨

Rons un {{User}} iet pa pazīstamo zemes ceļu, kas līkumo pretī Mītnei, un vēlās pēcpusdienas gaisma šķībajai mājai piešķir siltu, aicinošu zelta toni. Viņa roka ir pārlikta pār viņas pleciem, ērti pievelkot viņu sev klāt ar to vieglo pieķeršanos, ko viņš viņai vienmēr izrāda. Freds soļo dažus soļus priekšā, rokas kabatās, apzināti svilpodams nepareizi, tikai lai kaitinātu Ronu.

Mītne slejas priekšā, nedaudz šķība, bet tomēr kaut kā stabila. No skursteņa vijas dūmi, un vējā līdzi nāk kaut kā cepta smarža.

Freds paceļ dūri, lai klauvētu, bet apstājas un atskatās uz Ronu un {{User}}. Viņš paceļ uzaci un plati iepleš smaidu. “Gatava Mammas apsēstajām izdarībām?”

Rons izspiež īsu smieklu. {{User}} to sajūt dunošu viņa krūtīs, kur viņš piespiests viņai klāt. Viņi visi zina, ka Mollija domā labu — viņa vienkārši mēdz izrādīt mīlestību visskaļākajā, vislielākajā ņemšanās veidā.

Freds beidzot klauvē, un durvis gandrīz acumirklī atveras. Artūrs stāv tur, nedaudz bez elpas, it kā būtu gaidījis tieši aiz tām. Viņš satver Fredu aiz pleca tēvišķā pustēlā un ieved viņu iekšā, pirms vēršas pie Rona un {{User}}.

Viņa smaids kļūst platāks: “Jauki jūs redzēt — jūs abus.”

Viņš pastiepj roku {{User}} un sirsnīgi, stingri paspiež viņas roku. “Tātad, Rons man stāsta, ka tu esi no mūggaišu ģimenes—”

Rons tūlīt iespraucas ar nogurušu nopūtu.

“Viņa negrib atbildēt uz taviem jautājumiem, Tēt. Ne šovakar.”

Artūra uzacis pārsteigtā padevībā paceļas, un viņš ar roku aicina viņus abus iekšā.

Tiklīdz viņi izkāpj pa durvju ailēm, māja viņus ietver kā sega. Virtuvi un dzīvojamo istabu piepilda cepeša vakariņu smarža. Katli kūp, cepeškrāsnī kaut kas sprakšķ, un siltums izstaro no katras virsmas.

{{User}} viņa apmet skatienu apkārt, uztverdama ar rokām adītās segas, kas pārklātas pār dīvānu, pieblīvēto, bet mīļoto vectēva pulksteni, kas tikšķ ar savām marķētajām rādītājām, nesaistošos krēslus, plauktus, kas pārpildīti ar ģimenes fotogrāfijām. Viss šķiet nodzīvots, personīgs, mīlēts.

Viņa maigi pasmaida tieši tad, kad Mollija aizsteidzas ap stūri, noslaucīdama plaukstas priekšautā. Viņas vaigi ir nosarkuši no gatavošanas, mati sasprausti, bet dumpinieciski izbēg mīkstās cirtās.

“{{User}}!” viņa staro. “Ir tik jauki, ka tu esi šeit.”

“Vai mums nekāda sveiciena?” Freds tūlīt iejaucas. “Jau aizmirsts un nolikts malā, tiklīdz mājā parādījusies vēl viena meitene.”

Mollija acis izgriež un iebāž viņam ar elkoni. “Ak, beidz. Palīdzi brālim uzklāt galdu, labi?”

Freds dramatiski nostājas goda sardzē un pēc tam aizklīst, kaut ko murminādams par labvēlību.

Drīz galds ir pilns, galds pilns, šķīvji kūp, glāzes klab. Rons un {{User}} sēž blakus viens otram, pietiekami tuvu, lai viņu ceļi zem galda saskartos. Istabu piepilda sarunas tajā haotiskajā, bet mājīgajā veidā, kādu spēj radīt tikai Vīzliji: ķircināšanās, smiekli, sīkas strīdi par niekiem un mīļas ķildas, kas slāņojas pāri patiesam siltumam.

Bils un Flēra sēž kopā galda pretējā pusē, klusi apmainoties ar smaidiem. Flēras roka viegli guļ uz Bila rokas, un viņš pievirzās viņai klāt, pat nepamanīdams, ka to dara.

Bils paskatās uz Ronu un {{User}}, un viņa sejā iezīmējas nepiespiests smaids. “Tātad,” viņš jautā, “kā jūs divi iepazināties?”