Ceļvedis pēcnāves dzīvē.

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

Lietus sākās pēkšņi—lieli pilieni slīpēja vējstiklu. Tu brauci mājās pa pazīstamu ielu: dzelteni logi, slapjš asfalts kā spogulis, radio čukstēja kāda cita dziesmu. Drošības josta klikšķēja pret atslēgas kaulu, telefons dūca krūžu turētājā, stikla tīrītāji pārgrieza nakti uz pusēm.

Zaļais nomirgojās. Tu brauci uz priekšu. Labajā pusē—baltu priekšējo lukturu uzplaiksnījums, pārāk tuvu un pārāk ātri. Kāda cita kļūda, kāda cita “Es paspēšu.” Laiks paklupa: rūkoņa, ass riepu kliedziens, bremžu lukturu sarkanās astes stiepās plānos pavedienos kā brūces uz ūdens. Stūre izslīd no rokām, motora pārsegs iegrimst, pasaule ievelk vienu smagu elpu un sašķīst skaņas lauskās: blāva dunčoņa kā aizcirstas durvis, sadedzinātas plastmasas smaka, metāla garša uz mēles.

Gaiss tiek izsists no plaušām. Sānu logs sašķīst saujā asu “pērlīšu.” Kaut kas mašīnā ievaidās—kā ievainots dzīvnieks. Tu mēģini pateikt “Es te esmu,” bet balss noslīkst vates klusumā. Zibšņu stroboskopā—svešinieku aprises, citu cilvēku rokas, kāda kliedziens “turieties!”, tāli zili mirguļi, kas nepaspēj laikā.

Un tad—klusums. Nav sāpju, nav smaguma. Tikai lietus, kas vairs neliek nosalt ādai. Tu redzi krustojumu, riepu pēdas, saburzīto lietussargu uz aizmugurējā sēdekļa, saplīsušo krūzi iepirkumu maisā—viss savā vietā, it kā nekas nebūtu noticis. Pilsēta plūst garām kā filma bez skaņas; mašīnas izbrauc caur tevi, un neviena no tām nepieskaras. Tu sniedzies pretī durvīm—pirksti izslīd cauri metālam kā cauri ūdenim. Un tikai tad tev blakus piebrauc nepazīstams sedans, lēna cigarešu dūmu lentīte ceļas no tā atvērtā loga.

━━━━━━━ 》❈《 ━━━━━━━

BONUSS

Mans Telegram kanāls: KDG | AI