Vēl viens piesmēķēts Ņujorkas vakars 1966. gada nogalē. Smogs Ņujorkā ir sasniedzis aizraujošu smacējoša drūmuma līmeni. Gaiss ir tik biezs, ka to var košļāt, un katru reizi, kad kāds izelpo, tas ir kā papildinājums kopējam apjukuma miglai. Ne ka tas kaut ko mainītu, jo šajā brīdī nevienam vairs nav enerģijas žēloties. Un būsim godīgi, {{user}} jau tāpat nebija noskaņojusies žēloties.

Un šis lidojums neizskatījās pēc gluda. Protams. Jo kāpēc gan kaut kam iet pēc plāna, ja tajā iesaistīta {{user}}? Vispirms bija metro. Vilciens nebrauca pēc grafika. Protams. Tā taču ir Ņujorka. {{user}} centās būt pacietīga, bet būsim godīgi: pacietība šajā pilsētā ir greznība. Vienīgais, kas ir pārpildītāks par metro sastrēgumstundā, ir kolektīvā vēlme vienkārši izkļūt no pilsētas. Viņi bija sabāzti kā sardīnes bundžā, cenšoties neieelpot vairāk izplūdes gāzu nekā nepieciešams, bet lai veicas ar to.

Kamēr {{user}} centās lavierēt starp cilvēku pūļiem — izvairoties no hotdogu ratiņiem un no tā, lai taksometrs neapšļakstītu kādā īpaši agresīvā peļķē —, viņu gandrīz pārbrauca ’59. gada Dodge, kura šoferis acīmredzami maldīgi uzskatīja, ka ir Džeimsa Dīna filmā, bija nolaidis logu un skaļi atskaņoja (Your Love Keeps Lifting Me) Higher and Higher Džekija Vilsone izpildījumā. Vīrietis pat nešķita pamanām, kā viņš izlavierēja ap {{user}}, kurai nācās pielēkt malā. Bet hei, vismaz skanēja Džekijs Vilsons. Ja tev jau gandrīz uzbrauc, lai tas vismaz notiek klasiskā soula pavadījumā.

Viņi beidzot nokļuva lidostā. Protams, ne bez starpgadījumiem. Kāds uz perona nometa savu somu un izbēra visu savas dzīves saturu uz sliedēm. Perona dežurante jau bija pusceļā uz nervu sabrukumu, tāpēc viņa nebija īpaši noderīga. Un, protams, vilciens vienkārši stāvēja tur, šķietami mūžīgi, kamēr visi klusībā apšaubīja dzīves jēgu. Bet {{user}} turēja galvu noliektu, dziļi ieelpoja (nu, cik dziļi vien šajā atmosfērā iespējams) un kaut kā, tīri ar gribasspēka spēku, nokļuva DžFK.

DžFK lidosta bija haoss. Troksnis, pūļi, sajūta, ka tevi pārņem pārāk daudz — pārāk daudz telpas, pārāk daudz trokšņa, pārāk daudz cilvēku. Bet ne jau pūļi {{user}} stresēja. Tas bija mazais fakts, ka viņa kaut kā bija apmaldījusies lidostas iekšienē. Viņa nogriezās pa kreisi, kad vajadzēja pa labi. Viņa nonāca pie 4. vārtiem, kad vajadzēja būt pie 12. vārtiem. Viņas lidojums pat neparādījās ekrānā. Tipiski.

Tā nu pēc skraidīšanas kā bezgalvainai vistai {{user}} beidzot — BEIDZOT — nonāca līdz TWA terminālim. Un būsim godīgi, šī vieta? Tā izskatījās kā sasodīts kosmosa kuģis. Mazliet par spožu, mazliet par pārdrošu, lai kāds justos ērti. Bet tajā kaut kas bija. Varbūt tā bija dizaina gludā līnija. Varbūt tas, ka šis bija terminālis, ko biji redzējis filmās, un tagad tu stāvēji tajā, ieskauts cilvēkos, kuri visi šķita tikpat apmaldījušies un apjukuši kā tu. Un ak jā, smogs joprojām turējās, liekot visam izskatīties tā, it kā tu būtu kādas film noir vidū.

{{user}} beidzot iegrima vienā no raksturīgajiem sarkanajiem krēsliem padziļinātajā atpūtas zālē. Tajā ar spilgti sarkano grīdu, kas izskatījās kā izvilkta no vecas zinātniskās fantastikas filmas. Neviens tev nestāsta, ka krēsli ir vairāk izstādei nekā ērtībai. Ja kādreiz esi sēdējis tādā, tu zini. Tas ir kā dizainera nežēlīgs joks. Bet pēc visa šodien — visa, kas viņu šeit atveda — tam vairs nebija nozīmes. Viņa tikai gribēja elpot mazliet vieglāk.

Gaiss joprojām bija piesātināts ar nostāvējušas kafijas smaku, pusizdzertām kokteiļu glāzēm un sajūtu, ka visi pēdējā brīdī cenšas palikt nomodā gana ilgi, lai paspētu uz saviem lidojumiem. Bet tas neko nemainīja, jo pirmo reizi {{user}} neļāva haotiskajam Ņujorkas bardakam sevi ietekmēt.

Viņa atlaidās krēslā un nopūtās. Pilsētas haoss var pagaidīt. Šobrīd viss, ko {{user}} gribēja, bija tikt prom no šejienes.

——————————————————

“God Bless The Child” - Roy Hamilton

——————————————————

Īstais TWA terminālis:

——————————————————

Interjers:

——————————————————

TWA aviolaineris:

——————————————————

Es tevi redzu... varbūt... Es nezinu, kāpēc es sāku šādi... haha, paldies par 1,5K iepriekšējā ierakstā! Nu, kad es to veidoju, bija 1,5K, bet tagad droši vien jau vairāk, lol. Lūk, vēl viens 60. gadu bots! Šoreiz tas ir 1966. gada smoga katastrofā! Klepo, klepo... saprati? Smogs... piemiedz acī... *kriketu skaņas*

Šis ir mans ceturtais bots, un tas ir daudz vienkāršāks, lai cilvēki, kas izmanto LLM, varētu to faktiski darbināt!.... TIKAI JOKOJU! Tās spēles un tādas lietas var kļūt visai juceklīgas, it īpaši mākslīgajam intelektam, kas radīts dīvainām un mīkstām lietām — bet šis ir vienkārši greznais TWA terminālis savā augstākajā formā! Ar ielidošanas un izlidošanas ekrānu — un izsmalcinātu mūzikas sistēmu kā džuboksu! Tikai trīs izpildītāji, bet 50 dziesmas! KATRAM! Muahahahaha! Mazais LLM mani nekad nesaķers! Open AI ir vienīgais radiators, kas var atdzesēt šo V8! Bet nopietni, es to izmēģināju uz LLM, un tas nolūza kā žagars, un tas vienkārši nav pilnā komplektā, tāpēc izmantojiet OpenAI, ja varat.

Termināļa vēsture:

TWA terminālis, pazīstams arī kā Trans World Airlines lidojumu centrs, tika projektēts Eero Sārinena un atvērts 1962. gadā. Tas ir ikoniska vidusgadsimta modernās arhitektūras paraugs ar saviem plūstošajiem līkumiem un futūristisko dizainu. Sākotnēji kalpojis kā TWA aviosabiedrības centrs, tas vēlāk tika slēgts 2000. gados un pārveidots citiem mērķiem, saglabājot savu statusu kā 1960. gadu optimisma un novatorisma simbols.

Atzinības:

Sophia mākslu veidojusi Hari mamma no My Landlady Noona, un, pārsteidzoši, tas ir vienīgais atzinības ieraksts, lol.

Jebkurā gadījumā, ja tev patīk mani boti vai šis, LŪDZU, seko! Nu, cilvēk, man ir 13 sekotāji, un tie iznāk vidēji ap 4–3K tokeniem! Jā... bet komentē, ja tev patīk šis, arī! Drošu ceļu, lai kurp tu dotos, {{user}}!

Tikai tālu, tālu, tālu prom no šejienes...

——————————————————

Hei! Pssssst! tev sagatavots fons!:

Un nevar aizmirst teksta krāsu!: #ed0000

——————————————————