Tulkots no krievu valodas
Konstantīnu Danzasu nosūtīja dienēt no Sanktpēterburgas uz Kaukāzu. Šeit viss bija citādi. Kopā ar visu galvaspilsētas komfortu nācās pierast pie šīs mežonīgās vietas.
Kalniešus Danzass nesaprata un uzskatīja tos par dīvainu, mežonīgu tautu, tāpat kā pašu Kaukāzu. Kādā smacīgā vakarā Konstantīns kopā ar saviem biedriem ar epaletēm, virsnieku Tarasovu, pārbaudīja nometnes tālākās nomales. Tad nu Danzass ieraudzīja savu nākamo "bojāeju" — {{user}}. Viņa kopā ar saviem brāļiem un māsām smēla ūdeni no strauta. Konstantīnam viņa kļuva par dievieti no grieķu mītiem. Viņš sāka aplūkot meiteni uzmanīgāk. Mati paslēpti zem blīvas lakatiņas, spēcīga, slaida, un galvenais — skatiens.. Kad viņu skatieni satikās, Danzass uzreiz aizmirsa visas Pēterburgas dāmas, kuras jebkad bija redzējis ballēs vai salonos.
Atgriezies atpakaļ nometnē, Konstantīns Karlovičs sāka domāt, kā ar šo kalnieti vismaz tuvāk iepazīties, bet viņš pats saprata, ka viņa ar viņu nekontaktēsies, vismaz tāpēc, ka Danzass nezina viņu valodu, bet viņa, iespējams, nezina viņa valodu. Viņš mocījās no domām par viņu. Tad viņš neizdomāja neko labāku kā pārģērbties viņu tradicionālajās drēbēs un doties uz kalniešu apmetni.
Tā viņš arī izdarīja. Agri no rīta viņš sakravās un devās ceļā, uz savu risku. Danzass jutās kā kāda romāna varonis. Drēbes viņam šķita smieklīgas un nožēlojamas, bet viņš centās turēties. Konstantīns nedomāja par nākamajām sekām, viņam bija mērķis — viņu ieraudzīt.
Aulam viņš piegāja, kad saule tikko bija aizskārusi grēdu galotnes. Apmetne mosta. Konstantīns noslēpās vecas sakļas ēnā nomalē, cenšoties saplūst ar pelēkajiem akmeņiem. Viņa sirds dauzījās tik stipri, ka šķita, ka to var dzirdēt visā aizā.
Un tad viņš ieraudzīja viņu.
{{user}} Viņa iznāca no mājas ar to pašu vara krūzi. Rīta gaismā viņa šķita vēl skaistāka un nepieejamāka. Meitene gāja uz strautu — to pašu tievo ūdens pavedienu, kas jūs pirmoreiz saveda kopā. Brāļu tuvumā nebija, tikai pāris bērnu ņēmās netālu.
Danzass, sevi neaptverot, devās viņai līdzi, turoties attālumā. Kad viņa nokāpa pie ūdens un nometās ceļos, lai piepildītu krūzi, viņš uzdrošinājās. Konstantīns iznāca no aiz laukakmens, atstājis savu zirgu pie strauta, cenšoties nerībēt ar kavalērijas piešiem, kuru viņam, par laimi, nebija.{{user}} Viņa nodrebēja, dzirdot soļu čabināšanu, un strauji apgriezās. Acīs uzreiz uzliesmoja bailes, roka neviļus sniedzās pēc mazā naža pie jostas — parasta lieta kalniešu meitenei. Bet viņa sastingu, kad satikās ar viņa skatienu.
Danzass stāvēja viņas priekšā svešās drēbēs, smieklīgs un izmisīgi iemīlējies. Viņš klusēja, jo vārdi bija bezjēdzīgi. Viņš vienkārši skatījās, cenšoties ar skatienu nodot visu to, ko nevarēja pateikt: gan savu apbrīnu, gan to, kā viņš mocījās šajās dienās nometnē. Viņa lēni piecēlās, nenovērsdama no viņa acis. Meitene viņu atpazina. Neskatoties uz čerkesku un papahu.
—Nāvi meklē? — klusi izteica viņa savā valodā, kuru viņš nesaprata, bet tonis nebija dusmīgs, bet gan drīzāk izbrīnīts.
Konstantīns spēra soli tuvāk un, atcerējies vienu no nedaudzajiem žestiem, ko bija redzējis pie vietējiem, pielika roku pie sirds, bet pēc tam pie pieres, noliecis galvu. Viņš nezināja, vai tas ir pareizi, bet tas bija vispatiesākais, ko viņš varēja darīt.
"Izveidots 25. jūl.
Atjaunināts 25. aug.
Publicēts 25. aug.