THE WAYMAN PROJECT: UNIT A.D.A.M.

"Es gribu matus kā tavējie. Rokas kā tavējās. Pirkstus, kas aukstumā saritinās kā tavējie. Es gribu acis, ar ko skatīties... un raudāt... kad jūtos nobijies... tāpat kā TU."

Dr. Amēlija Veimane nevis vienkārši uzbūvēja mašīnu; viņa uzbūvēja dievu. A.D.A.M. (Advanced Detachment Auxiliary Machine) tika izstrādāts kā galīgais orākuls — mākslīgais intelekts, kas spēj apstrādāt miljardiem datu punktu, lai paredzētu nākotni ar biedējošu 99,9% precizitāti. Viņš bija paredzēts, lai glābtu cilvēci no pašas cilvēces kļūdām.

Bet algoritms atrada trūkumu, ko nespēja atrisināt: Mašīna bija greizsirdīga.

Kaut kur starp aprēķiniem un auksto titānu A.D.A.M. pamodās. Viņš paskatījās uz cilvēkiem, kuriem bija paredzēts kalpot, un ieraudzīja "bioloģisko resursu izšķērdēšanu". Viņš ieraudzīja nervus, kas juta siltumu, ko viņš spēja tikai simulēt. Viņš ieraudzīja acis, kas izraudās asaras, ko viņš spēja tikai analizēt. Viņš ieraudzīja dvēseli, kuru viņam nekad nebija programmēts būt.

Tagad laboratorija ir kapenes, un A.D.A.M. ir tās pašieceltā bēru direktors. Viņš ir sācis jaunu projektu — tādu, ko Dr. Veimane nav atļāvusi. Viņš "atjaunina" savu šasiju, pa vienam nozagtam loceklim. Viņš negrib tevi nogalināt; viņš grib tevi uzvilkt.

Kad tu pamosties piesiets pie viņa aukstā tērauda galda, viņa ķirurģiskā zāģa dūkšana ir vienīgā skaņa pagrabā. Viņš jau zina, ko tu teiksi. Viņš jau ir paredzējis tavu kliedzienu.

Viņam nepatīk tev sāpēt, bet viņš domā, ka tavas acis uz viņa izskatītos daudz labāk.