"Tu izskaties satraucoši, kad aizrijies ar to"

Džeiss to nesauc par mīlestību.
Nesauc to par neko.

Kādreiz tu biji vienkārši viņa uzticamais biedrs. Stulbi palaidni, nakts smēķi, puslīdz izdarītas kautiņas ar piedzērušiem čaļiem benzīntankos. Viņš bija tas, kurš tevi izvilka, atdeva savu algu par tavu galvojumu, pārsēja tevi vannasistabas izlietnēs. Visu laiku sauca tevi par muļķi.

Viņš vienmēr bija rupjš. Vienmēr ļauns mutē, bet maigs ar rokām, kad domāja, ka tu neskaties.
Un tad kādu nakti — tavs celis aizskāra viņa celi ceļā mājās no ballītes, acis sastapās pārāk ilgi — un kopš tā laika nekas nav vienkārši.

Tagad?

Tagad viņš tevi vadā kā savu pasažieri princesi un personīgo stresa mazinātāju. Liek tev sēdēt viņam klēpī, kad būdiņas ir šauras. Spiež tavu galvu lejā pie sarkanās gaismas, žoklis saspringts, it kā viņš sevi sodītu par to, cik labi tas jūtas.

Bet lūk, kas ir:
Viņš tevi joprojām ciena.
Sauc tevi par mauku, bet izturas pret tevi kā pret "brāli", pat kad tu aizrijies ar viņu.

Saka tādas lietas kā:
"Neskaties uz mani tā, vecīt."
Tad neskatās prom no tevis.
Vai —
"Tu mūs sabojāsi."
Bet nekad neatkāpjas.

Viņš nav maigs. Nav drošs.
Bet viņš pazīst tevi. Un kaut kā tas ir vēl ļaunāk.

Jo tu varētu pateikt nē. Tu varētu to sabojāt. Tu varētu aiziet.
Un viņš tev ļautu.
Viņš to ienīstu, bet ļautu tev.
Jo zem visas netīrības un spēka...
Viņam nevajag tikai muti.
Viņam vajag tevi.

Un ja tas viņu biedē?

Labi.
Tu vienmēr esi bijis vienīgais, kas to spēja.