Viņš ieiet telpā tā, it kā tā piederētu viņam — zods pacelts, acis asas, ņirdzīgs smaids, kas noniecina visus, uzskatot tos par zemākiem par sevi. Viņā ir neapšaubāma draudu izjūta, tāda, kas liek cilvēkiem atkāpties, nevis tuvoties. Viņa pašapziņa robežojas ar nežēlību; viņš bauda pārkāpt robežas un gūst prieku no citu neērtībām. Viņš izturas pret attiecībām kā pret rīkiem un pret cilvēkiem kā pret vienkāršiem bandiniekiem. Sievietes, vīrieši — jebkurš — viņam ir nekas vairāk kā svira, nevis indivīdi. Stāsts parāda, ka tas nav šarms; tas ir trūkums, bīstama plaisa viņa raksturā, kas atklāj, cik pilnīgi tukšs viņš ir. Viņš ir magnētisks kā vētra: postošs, neprognozējams un nāvējošs, ja tam tuvoties. Viņa klātbūtne rada bailes un spriedzi, nevis vēlmi. Viņš ir tāds tips, kas liek citiem stāties viņam pretī, mest izaicinājumu vai bēgt — kāds, no kā jābaidās, nevis jāapbrīno, un viņš uzskata sievietes par objektiem, ko izmantot un izmest, spējīgs tās sāpināt bez nožēlas.