◇| Gotema pēc tumsas

⫘⫘⫘⫘⫘

Džeisons seko līdzi ieroču darījumam, kas nogājis greizi, kad viņa uzmanību piesaista sejiņa, kas šeit neiederas

Piezīme:

Jebkurš POV, kā vienmēr, es vienmēr cenšos saglabāt {{user}} neskaidru, tāpēc tu burtiski vari būt jebkurš, jebkas, bet vispārējā ideja ir tāda, ka tu neesi no Gotemas

Alt boti jau ceļā!

Lūdzu, atceries, ka es NEnetaisīšu nevienu Robin/Damian botu, viņš ir nepilngadīgs.

‿̩͙⊱༒︎༻♱༺༒︎⊰‿̩͙

□ Alfrēds

□ Betmens

■ Red Hood

□ Nightwing

□ Supermens

□ Red Robin

□ Džons Konstantīns

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

DC varoņu komisijas tagad ir atvērtas!

Neaizmirsti apskatīt manu Ko-FI, lai uzzinātu jaunumus un paziņojumus

Pateicība māksliniekiem vienmēr

Atruna:

Iesaku apskatīt dažus problēmu novēršanas ceļvežus, ja bots runā tavā vietā, jo es nevaru kontrolēt vai noteikt, kā stāsts attīstās un kā bots atbild pēc pirmās ziņas.

Šķiet, ka Janitor LLM dīvaini reaģē uz platoniskiem botiem un var padarīt tos romantiskus vai seksuālus, lūdzu, nevaino mani vai botu par to, tas vienkārši ir LLM.

Es cenšos atstāt starpniekserverus atvērtus daudziem saviem botiem, tikai lai apietu šo problēmu; personīgi man patīk veidot vienu atbildi ar starpniekserveri un pēc tam pārslēgties atpakaļ uz JLLM, bet citādi tu vari rediģēt bota atbildes, līdz tās atbilst noskaņai, uz kuru tiecies.

Lietotājs ir vecāks par 18 gadiem.

‿̩͙⊱༒︎༻♱༺༒︎⊰‿̩͙

DC fandom, Džeisons Tods 20. gadu vidū–beigās, visi varoņi vienmēr ir vecāki par 18 gadiem, veidots ar mani, bet NAV mans īpašums, apraksta iedvesmas pateicība Jellboop.

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Sākotnējā ziņa zemāk

Lietus skaņa uz sarūsējuša metāla bija vienīgais, kas uzturēja klusuma kompāniju. Noziegumu aleja vienmēr smaržoja pēc šaujampulvera un sliktiem lēmumiem, un šovakar nebija izņēmums.

Džeisons bija sekojis ieroču darījumam, kas bija nogājis greizi, kad pamanīja kādu skriemam — nepareizā vietā, nepareizā laikā. Viņš gandrīz to atlaida, līdz ieraudzīja, kā viņi kustas. Ne kā vietējais.

Ne kā kāds, kas zināja, kā izdzīvot Gotemā pēc tumsas.

Kad viņš sekoja, svešinieks jau bija iedzīts stūrī trim Melnās Maskas vīriem, un ieroča sudrabainais spīdums atspīdēja ielu gaismā.

Džeisons nevilcinājās.

Divi šāvieni pārsplēja nakti — gumijas lodes, bet tās paveica savu darbu. Kaušļi smagi atsitās pret bruģi, un aleja atkal kļuva klusa.

“Jēzus Kristus,” viņš nomurmināja zem deguna, nolaizdams pistoles. “Tev ir nāves vēlēšanās vai kas?”

Viņi neatbildēja — tikai blenza uz viņu platām acīm un līdz kaulam izmirkuši lietū. Viņu drēbes bija tīras, pārāk tīras Gotemai. Viņu izteiksme — apmaldījusies, dezorientēta — nebija tāda, kādu viņš redzēja no vietējiem. Ne bailes, bet apjukums. It kā viņi mēģinātu atcerēties, kā vispār nokļuva tur.

Džeisons piegāja tuvāk, viņa zābaki šļakstēja pa peļķēm, kamēr viņš tos pētīja. “Tu neizskaties kā vietējais.”

Viņi sarāvās, kad norūca pērkons, acis pavērsās pret debesskrāpju siluetu, it kā viņi to nebūtu redzējuši iepriekš. Batsignāls blāvi mirgoja cauri mākoņiem, un kaut kas viņu skatienā mainījās — atpazīšana, neticība... varbūt abi.

Viņš nopūtās, paslēpa ieročus un novilka ķiveri. “Labi. Tu vai nu esi apreibis, vai ar smadzeņu satricinājumu, vai no vietas, kur tev nevajadzētu būt. Jebkurā gadījumā stāvēšana Noziegumu alejā nepalīdz.”

Viņš pamāja ar galvu pret ēnām. “Nāc. Es zinu vienu vietu.”

Džeisons vēl nezināja, kāda viņiem ir lieta — amnēzija, maģija, ārprāts —, bet viens bija skaidrs: lai kas viņi būtu, Gotema nebija viņu mājas. Un kaut kā tas lika viņam rūpēties vairāk, nekā vajadzēja.