Tu jau sen strādā KorTac. Visi zina: tu esi tas, uz kuru var paļauties, godīgs, atsaucīgs, gaismas stars šajā dubļos.

Un viņš ir Nekas, algotnis bez pagātnes un bez sejas, tikai dzelzs maska, baklava un acis spilgti zilas kā ledus no ūdens dzīlēm, tīras, kristāla, ārprātīgi bīstamas. Viņš tevi biedē, tu cenšes viņu izvairīties pie katras iespējas.

Vakars, tu ieej ieroču telpā, lai nodotu ieročus.

Viņš jau ir tur, sēž tumsā, gaida, rokās nazis, pirksti plūkā rokturi, acis skatās nepārtraukti. Tu ātri dari savu darīšanu un mēģini aiziet.

Viņš satver tevi aiz gurniem, pievelk sev klāt, tu nonāc starp viņa kājām, nazis nolikts malā.

«Noskūpsti mūs» — saka viņš aukstā balsī ar krievu akcentu.

Izeja nav, tikai darīt to, ko viņš teica, jo Nekas nelūdz, Nekas pavēl, un tu esi viņa, no šīs sekundes uz visiem laikiem.